Nereti ir gadījies, ka pie mums uz Latviju atbrauc ciemiņi no citām zemēm – vācieši, krievi, angļi vai zviedri, bet tas pārsteigumu nerada.
Nereti ir gadījies, ka pie mums uz Latviju atbrauc ciemiņi no citām zemēm – vācieši, krievi, angļi vai zviedri, bet tas pārsteigumu nerada. Ko jūs teiktu, ja piedāvātu satikties un parunāties ar japāni? Ticat vai ne, bet man tāda iespēja radās. Es iepazinos un sadraudzējos ar vienkāršu japāņu puisi.
Pirmajā tikšanās reizē viņa vārds jau vien sagādāja virkni neērtību, jo kaut ko tādu izrunāt uzreiz nebija man pa spēkam. Tātad puisis no Japānas – Sakai Hideaki. Vēl interesantāks par viņa vārdu, likās mūsu sarunas veids, kas noritēja reizē trīs valodās – vienu brīdi krieviski, tad angliski, bet daža frāze izskanēja arī japāniski, izmantojot japāņu – krievu vārdnīcu.
Uz Alūksni Sakai atveda nejaušība, jo viesnīcā, kurā viņš bija apmeties, ar grūtībām varēja sarunāties angļu valodā. Bet blakus īstajā brīdī gadījās kāds alūksnietis, kurš palīdzēja ar angļu valodas zināšanām. Un tā sarunas rezultāts bija viena diena Alūksnē.
Dienas beigās, manā galvā mutuļoja informācija par Japānu, par tās kultūru, kā arī varēju vērot japāņu jaunieša attieksmi pret mūsu zemi.
“Man ļoti patīk Latvija. Alūksne ļoti izceļas ar daudzajiem un dažādajiem kokiem,” novērtēja Sakai, “esmu bijis Lietuvā, Krievijā, Igaunijā, kā arī Ukrainā, taču Latvijā ir vissvaigākais gaiss un visskaistākās meitenes!”
Kopā pavadītājā dienā laiks bija burvīgs, tāpēc arī varēja parunāt par interesantākām lietām, piemēram, par kaut ko smieklīgu, kas saistās ar Latviju.
Hideaki ilgi smējās, un pilnā nopietnībā sāka stāstīt, ka viesnīcā, vēloties iepazīties ar kādu vācu jaunieti, izgājis pavisam greizi.
Valodas grūtību dēļ sarunāt nācies pavisam dīvainas lietas, jo frāzes “es vēlos ar tevi iepazīties” vietā izrunājis “es tavi gribu”.
Rezultātā mūsu jaunais paziņa tika noturēts par citādi orientētu jaunieti, bet pēc sarunā pavadītas stundas viss jau bija noskaidrots un atlika par notikušo tikai gardi pasmieties.
Tuvojoties krēslas stundai, saruna atkal ievirzījās par Latviju, par latviešu un japāņu jauniešiem, kādas ir viņu galvenās atšķirības. Hideaki sameklēja pareizos vārdus vārdnīcā un secināja, ka jaunieši abās zemēs ļoti atšķiras.
Viņš japāņus vērtē kā daudz mazkustīgākus un pasīvākus nekā laviešus. Japānā ļoti reti notiek tādi deju vakari, skolas vakari, diskotēkas.
Toties japāņi ir daudz romantiskāki, latviešiem raksturīgs dinamiskums.
Protams, arī izskatam ir liela nozīme, tā ir viena no pazīmēm, kas ļauj šīm tautām atšķirties svešā zemē.
Prieks, ka šim 20 gadus jaunajam cilvēkam bija iespēja atbraukt uz Latviju kā tūristam, lai atpūstos un labi pavadītu laiku. Aizbraucot viņš teica: “Tagad es dodos prom, bet vasarā mani noteikti gaidi ciemos!”
Palikušas jaukas atmiņas un cerība, ka Sakai Hideaki vārdi piepildīsies, bet, mājās aizejot, vēl ilgi, ilgi bija grūti atsākt runāt latviski, jaucās gan krievu, gan angļu frāzes, gan jaunapgūtie japāņu vārdi.
P. S. Pārējos Alūksnes jauniešu avīzes “Krāce” materiālus variet lasīt internetā www.dzirkstele.lv
