Esmu nieru policistozes un mazspējas slimnieks.
Esmu nieru policistozes un mazspējas slimnieks. Man ir vajadzīga mākslīgā niere, kam var pieslēgties ar rokā izveidotu fistulu. Tas ir jādara trīs reizes nedēļā.
Tiesa, pagaidām vēl varu iztikt ar divām reizēm. Pirmdienās un piektdienās braucu uz Madonas slimnīcu, kur divas nedēļas ārstējos stacionāri. Mani pārsteidza tās iekārtojums, kā arī medicīnas personāla sirsnība un labestība. Slimnīca ir jauna. Palātā, kur ir tikai trīs gultas, atrodas tualete un duša.
Terapijas nodaļas vadītāja Vindele un daktere Grocka ne tikai noteica diagnozi un ārstēšanas kursu, bet arī iedeva humānā sūtījuma zāles, par kurām nav jāmaksā. Man nepieciešamas tabletes, kas viena maksā latu.
Ārstējos arī Rīgā, Paula Stradiņa slimnīcā, bet tur zāles nesaņēmu un arī medicīnas māsu attieksme pret slimniekiem bija diezgan rupja. Madonas slimnīcā pirms naktsmiera māsiņa apjautājas, kā pacienti jūtas, vai nav kaut kas vajadzīgs. Arī maltītes ir tikpat garšīgas kā mājās.
Nevaru saprast, kāpēc mākslīgo nieri nevar pieslēgt Alūksnes slimnīcā. Par to tā varētu saņemt valsts finansējumu. Arī te ir labi speciālisti un medicīnas māsas. Un tādiem slimniekiem kā man nevajadzētu nekur braukt. Ceļam ir vajadzīga nauda, turklāt ir apgrūtinoši tik bieži doties uz Madonu. Esmu pārliecinājies, ka provincē slimniekus aprūpē labāk nekā Rīgā.
Alūksnieti Aivaru Meļņu uzklausījusi Mārīte Dzene
