Pagājusī sezona jaunajai 15 gadus vecajai biatlonistei Rasmai Rudzītei no Kalncempjiem bijusi notikumiem bagāta. Gandrīz katru nedēļas nogali viņa startējusi kādās sacensībās, līdztekus biatlonam sacenšoties slēpošanā. “Jo vecāka kļūstu, jo vairāk sacensību un lielāka atbildība,” viņa skaidro.
Līdz ar vecuma grupas maiņu mainījusies arī sacensību specifika: līdztekus šaušanai guļus klāt nākusi šaušana stāvus. Jautāta, cik veiksmīgi viņai izdevies aprast ar jaunajiem apstākļiem, Rasma nosmejas: sezonas sākumā stāvus šaušana padevusies labāk nekā tagad – pēc vairāk nekā pusgadu ilgiem treniņiem. “Katras sezonas sākumā mums ir sacensības, kurās pārbaudām vispārējo fizisko sagatavotību. Lai gan šaut stāvus vēl tikai mācījos, sacensībās “ieliku” visiem – gan zēniem, gan meitenēm,” viņa atceras.
Trīs dienu izturības
pārbaudījums
Par sezonas nozīmīgākajām sacensībām viņa uzskata nupat Otepē (Igaunija) notikušās. Starptautiskam līmenim atbilstoša trase, kas izcēlusies ar savu sarežģītību, spēcīga konkurence, ko veidoja četru valstu pārstāvji, biatlonam nelabvēlīgie laika apstākļi, kuru dēļ trase dažkārt nav bijusi izbraucama, bet šaušanā traucējušas spēcīgās vēja brāzmas. “Tas bija arī pārbaudījums izturībai. Sacensības notika trīs dienas, tāpēc galvenais bija “nenolūzt” jau pirmajā,” piebilst jauniete. Lai uzlabotu ātrumu, viņa aktīvi piedalījusies arī slēpošanas sacensībās.
No šāda veida sacīkstēm prātā palikusi dalība Latvijas Jaunatnes ziemas olimpiādē, kā arī tautas slēpojumā “Apkārt Alaukstam”. Sacenšoties 15 kilometru distancē, viņa ne tikai uzvarējusi savā vecuma grupā, bet ieguvusi 2.vietu dāmu kopvērtējumā. Šo panākumu Rasma uzskata par vienu no sezonas lielākajiem sasniegumiem.
Talantu ievēro jau pirmajās klasēs
Atmiņas par šo sasniegumu nu glabājas medaļu un kausu kastē, kā arī iespaidīgā iegūto diplomu mapē. To Rasmas vecāki Zeltīte Kākere un Kaspars Rudzītis sāka krāt brīdī, kad aizsākusies aizraušanās ar sportu. Rasma stāsta, ka trenēties biatlonā sākusi pirms trīs gadiem, taču māmiņa Zeltīte steidzas izlabot – sākums meklējams krietni senākā pagātnē. “Jau pirmajās klasēs, kad meita bija tikko sākusi mācīties Krišjāna Valdemāra pamatskolā, toreizējais sporta skolotājs Jānis Ančs ievēroja, ka viņa spēj izdarīt daudz vairāk nekā pārējie bērni,” atklāj Zeltīte. Neilgi pēc tam ģimene pārcēlusies uz Rēzeknes pusi, kur Rasma turpinājusi mācības Ilzeskalna pamatskolā.
Kad skola sarīkojusi novada slēpošanas sacensības, Rasma izcīnījusi pārliecinošu uzvaru gan savā vecuma grupā, gan visu meiteņu konkurencē. “Tajā mirklī sapratām, ka tam bērnam ir iekšā. Tika izlemts sākt kaut ko darīt lietas labā,” viņa saka. Lai gan uzvara izcīnīta slēpošanas sacensībās, vecāki nosprieduši, ka labāk meitu sūtīt trenēties biatlonā, kas tomēr ir specifiskāks sporta veids. Par tuvāko vietu ar šādu piedāvājumu kļuvusi Daugavpils. Kādu laiku Rasma vadāta trenēties no Rēzeknes uz Daugavpili. Vienu brīdi viņa pat mainījusi izglītības iestādes, pāris mēnešus mācoties Daugavpilī. “Uz Daugavpili izvadāt nevarējām, bet, mācoties Daugavpilī, bērnu tikpat kā vairs neredzējām,” atceras māmiņa.
Sportiskais režīms – no rīta līdz vakaram
Šī iemesla dēļ visa ģimene nolēmusi meklēt dzīvesvietu tuvāk sporta skolai, kur var trenēties biatlonā. Nejaušu apstākļu sakritības rezultātā tāda atrasta viņu iepriekšējā mājvietā pirms pārcelšanās uz Rēzekni – Alūksnes novada Kalncempju pagastā, Rasmai atgriežoties savā pirmajā skolā – Krišjāņa Valdemāra pamatskolā Gulbenes novada Beļavas pagastā. Tur viņa mācās jau trešo gadu pēc kārtas. Rīts sākas ar nelielu skrējienu pāris kilometru garumā. Pēc tam tiek mēroti trīs kilometri līdz autobusam, ar kuru nokļūt skolā. Beidzoties mācību stundām, vecāki viņu vismaz trīs reizes nedēļā ved uz treniņiem Alūksnē.
Tur tiek aizvadīts vismaz stundu ilgs treniņš, veicot 15 kilometru slēpojumu. Ja treniņā iekļauta šaušana, tas izvēršas uz pusi ilgāks. Dienās, kad treniņi Alūksnē izpaliek, ar Rasmu mājas apstākļos strādā tēvs, kurš par treniņu procesu konsultējas ar meitas tagadējo treneri – Sergeju Sverčkovu. Nedēļas nogalēs seko starts kādās sacensībās. “Tagad biatlons ir visa mana dzīve,” saka meitene. Tiesa, kā norāda Zeltīte, vienlaikus tas ir pārbaudījums visai ģimenei. Tajā aug vēl četri bērni: Regīna (13), Ralfs (11), Reinis (10) un Ramona (5), no kuriem visi aizrāvušies ar slēpošanu. “Pagaidām Rasmai panākumi ir vislielākie, tāpēc pārējiem kaut kas jāpiecieš, lai mēs varētu viņu atbalstīt,” skaidro māmiņa.
Priecē daudzie atbalstītāji un labvēļi
“Ja sports ir izvirzīts par ģimenes prioritāti, tad pie tā arī jāpieturas, lai cik grūti pašreizējos apstākļos arī klātos,” uzskata Zeltīte. Ģimenei ir daudz draugu un labvēļu, par kuru sniegto atbalstu tiek teikts daudz pateicības vārdu. Starp tiem ir gan Krišjāņa Valdemāra pamatskola, gan treneris S.Sverčkovs, pateicoties kuriem Rasmai ir gan slēpes, gan šautene. “Inventāra nodrošināšana sagādā vislielākās problēmas,” viņa atzīst. Šī iemesla dēļ Zeltīte vērsusies pēc palīdzības Alūksnes un Apes novada fondā, kur uzzinājusi par programmu “A un A novada jaunie talanti”. Tā paredzēta tieši tādu jauniešu atbalstam kā Rasma, kurai ir talants un kas strādā pie tā izkopšanas, tomēr ne vienmēr pietiek līdzekļu, lai īstenotu pašas izvirzītos mērķus.
“Ar fonda palīdzību nupat iegādājāmies jaunus slēpju zābakus, jo iepriekšējie vienkārši bija kļuvuši par mazu. Vēl tiksim pie jauna slēpju pāra. Līdz šim Rasmai bija tikai viens slēpju pāris, ar kuru viņa slēpoja gan treniņos, gan sacensībās.
“Lai gan šaut stāvus vēl tikai mācījos, sacensībās “ieliku” visiem – gan zēniem, gan meitenēm.”
Rasma Rudzīte
Tas nav gluži pareizi, tāpēc liels prieks, ka nu šī problēma būs atrisināta,” stāsta Zeltīte, paužot pateicību visiem minētās programmas atbalstītājiem, kas kaut ko ziedojuši. Stāstot par ģimenes labvēļiem, Zeltīte uzteic treneri S.Sverčkovu, kurš Rasmas labā izdarījis daudz vairāk, nekā viņam kā trenerim būtu jādara. Pateicība tiek veltīta arī Krišjāņa Valdemāra pamatskolas kolektīvam par sapratni. Rasma atklāj, ka dažkārt treniņu vai sacensību dēļ viņai nākas kavēt stundas, tāpēc bez skolotāju atbalsta daudz kas nebūtu iespējams.
Paļaujas tikai paši uz saviem spēkiem
Tomēr, kopš jauniete sākusi trenēties biatlonā, viņas sekmes mācībās uzlabojušās. Zinot, ka vakarā būs treniņš, Rasma daudz vairāk koncentrējas uz jaunās mācību vielas apguvi, bet starpbrīžus pavada, pildot mājasdarbus. To jauniete dara pati pēc savas iniciatīvas, jo, kā norāda Zeltīte, vecāki šajā lietā nejaucas iekšā. “Drīzāk tētis pārbauda, vai esmu izpildījusi treniņā norādītos vingrinājumus, nekā uztraucas par mājasdarbiem,” nosmejas Rasma. No ģimenes saņemtais atbalsts ir tas, kas jaunietei neļauj padoties. Ja vien ir tāda iespēja, ģimene pavada viņu līdzi uz sacensībām. Tā kā mašīnā ir tikai piecas vietas, bet ģimenes locekļi septiņi, parasti notiek “cīņa” par to, kurš dosies līdzi un kurš paliks mājās.
Jautāta, vai saskata savu vietu Latvijas biatlona elitē, Rasma uzsver, ka tieši tāds arī ir mērķis, uz ko šobrīd iet. Pēc 9.klases absolvēšanas viņa plāno mācības turpināt vakarskolā. “Meitas lēmums,” piebilst Zeltīte. Lai gan daudzi centušies pārliecināt, ka lietderīgāk būtu iegūt izglītību dienas skolā, Rasma ir nepiekāpīga. “Šobrīd mana prioritāte ir biatlons. Ar to saistīti visi mani nākotnes plāni, tādēļ pēc pamatskolas gribu tam veltīt lielāko uzmanību,” viņa saka. Uz jautājumu, vai nebiedē nepietiekamais atbalsts no valsts puses, Zeltīte kategoriski iebilst. “Valsts un pašvaldības atbalsts vienmēr ir bijis minimāls, tāpēc ar to nemaz nerēķināmies. Protams, var cerēt, ka reiz situācija mainīsies, taču uz to nepaļaujamies. Mums ir pašiem savi mērķi, ko gribam īstenot, un darīsim to pat tad, ja visu nāksies paveikt pašu spēkiem,” viņa saka.
