Bioloģiskā saimniekošana ir vienīgā, ar ko varam konkurēt Eiropas Savienības tirgū un kam nebūs kvotu.
“Bioloģiskā saimniekošana ir vienīgā, ar ko varam konkurēt Eiropas Savienības tirgū un kam nebūs kvotu. No ķimikālijām tīrai produkcijai nebūs konkurences, jo savienības dalībvalstīs nav ar herbicīdiem nepiesārņotas zemes, kāda ir Latvijā,” uzskata Alsviķu pagasta zemnieku saimniecības “Vējiņi” saimniece Ārija Spruģe.
Arī bioloģiskam pienam ir citas prasības – to drīkst atdzesēt tikai līdz astoņiem, nevis četriem grādiem, kā nosaka pieņēmēji. “Darba ir vairāk. Bet cilvēki, kas saprot ķīmiski nepiesārņotu produktu vērtību, tos meklē un maksā vairāk,” atzīst zemniece.
Zemnieku saimniecībā “Vējiņi” zeme ir pauguraina. Piekalnē vienā pusē ceļam hektāra platībā zaļo upenes, bet otrā pusē iestādītas 200 puspundurābelītes. Tur ir aizvējš, un visu dienu silda saule.
“Divu šķirņu upenes – ‘Titānika’ un ‘Zagadka’ – iestādīju 2000.gada rudenī, bet šajā pavasarī – arī puspundurābeles, jo tās ražo jau trešajā gadā. Ja būtu līdzekļi, varētu stādīt lielākā platībā, bet tagad jāgaida, kad ienāksies upenes. Arī žogs ir vajadzīgs dārzam,” stāsta Ā.Spruģe.
Viņa secinājusi, ka jāiegūst bioloģiskās saimniecības statuss, tāpēc Gulbenē apgūst zināšanas un pieredzi kursos.
“Par upenēm saņemu subsīdijas, kas gan ir kļuvušas mazākas. Tā var atgūt vismaz stādu naudu, bet pārējiem izdevumiem tāpat ir vajadzīgi līdzekļi,” komentē zemniece. Trapenē būs ogu un augļu pārstrādes cehs, kur varēs nodot izaudzēto.
Mēslošanai lieto kūtsmēslus, un arī kaitēkļu apkarošana notiks dabiski. “Jārada piemēroti apstākļi, lai te dzīvotu putni, kas iznīdēs kukaiņus, tāpēc ir jāizliek būrīši un kārts, kur pūcei nolaisties,” skaidro Ā.Spruģe.
Upenēm pumpuri ir piebrieduši. Ja salnas “nenokodīs” ziedus, būs ogas. Zeme stādījumu palielināšanai ir vēl brīva.
