Domājams, ikvienam ir bijusi situācija, kad darāmo darbu saraksts un ierobežotais laika limits ir tik koncentrēti, ka vērtīga kļūst ikviena minūte. Pat tad, ja sākumā visu paveikt noteiktajos termiņos šķiet neiespējami, koncentrēšanās darbam dara savu un, strādājot ar pilnu atdevi, nereti izdodas paveikt visu, kas bijis ieplānots.
Esmu ievērojusi, ka līdzīga likumsakarība darbojas arī gluži pretējās situācijās, kad darbus, kas uzticēti, var paveikt neierobežotā laika posmā. Par spilgtu piemēru es varu minēt pati sevi, kad ir sanācis vienu darbu darīt gandrīz visu dienu un tikai tāpēc, ka iestājusies apziņa – nav kur steigties. Tādās reizēs allaž atradīsies dažādas blakusnodarbes, domas aizklīdīs uz citām tēmām, bet pati strādāšana norisināsies tik lēnos tempos, ka pats vēlāk brīnīsies – kā gan iespējams visu laiku kaut ko darīt un tā arī neko nepadarīt.
Ir, protams, cilvēki, kas spēj mobilizēties, strādājot ar pilnu atdevi un maksimālā tempā pat tad, ja var atļauties slinkot. Atzīšos, ka šādus cilvēkus mazliet apskaužu, jo pēc pieredzes zinu, ka daudz patīkamāka sajūta ir, ja esi kārtīgi pastrādājis, nevis slinkojis. Par laimi, ikvienam ir iespēja šīs īpašības laika gaitā izkopt, apzinoties, ka, šādi organizējot savu darbu, neko zaudēt nevar – tikai iegūt. Tiesa, lai to visu varētu paveikt, ir nepieciešama vēlme kaut ko darīt, tāpēc atliek tikai apbrīnot cilvēkus, kas, neņemot vērā mazos darba apjomus, jūtas apmierināti ar sevi un priecājas par to, ka paliek zaudētājos.
