Vilis garais: dzīvē daudzreiz cieš pagātnes dēļ. Vakar Latvijā atzīmēja leģionāru atceres dienu.
Vilis garais: dzīvē daudzreiz cieš pagātnes dēļ.
Vakar Latvijā atzīmēja leģionāru atceres dienu. Jaunalūksnietis, bijušais leģionārs astoņdesmit četrus gadus vecais Vilis Garais to neatzīmēja, taču tā laika notikumus nekad neaizmirsīs. Viņš bija viens no tiem, ko pret paša gribu iesauca vācu leģionā, jo izvēlējās jaunus un spēcīgus vīriešus.
“Daudzi aizgāja brīvprātīgi. Ja nebūtu devies leģionā, tad man draudētu Salaspils koncentrācijas nometne. Man nebija izvēles,” laikrakstam stāsta Vilis Garais.
Liela karošana frontē V.Garajam neiznāca. 1944.gadā kaujās pie Džūkstes ievainoja, viņš nokļuva gūstā. Tad sekoja lāģeris pie Ladogas ezera pie somu karagūstekņiem. Veselības problēmu dēļ V.Garais nokļuva Smoļenskā, gūstekņu slimnīcā. “Kad biju atžirdzis, mani nozīmēja par produktu piegādātāju. Biju gan paēdis, gan varēju aiz nometnes žoga staigāt,” atceras V.Garais.
1946.gada oktobrī viņš atgriezās Latvijā. “Iedeva kaut ko līdzīgu maizei, ar to vajadzēja pietikt ceļā līdz Rīgai. Dokumentus izdeva, biju badains, taču vajadzēja vēl nokļūt mājās,” saka V.Garais.
V.Garais atzīst, ka padomju gados leģiona dēļ cietis. “Manai ģimenei 1949.gadā draudēja izsūtījums uz Sibīriju, taču, par laimi, no tā izglābos. Mani visu laiku kaut kas augstāks ir sargājis,” ir pārliecināts V.Garais. Bijis labs mehanizators, taču pagātnes dēļ viņam nevēlējās piešķirt goda nosaukumu, taču V.Garais ar darbu sevi pierādīja.
V.Garais ir goda zemessargs un vairāk nekā 20 gadus draugos ar mūziku, joprojām dzied korī “Brūklenājs”.
