Ikviens te var vērot ar izbrīnu biklu
Darbīgo latviešu mūžu ciklu:
Aršanu, sēšanu, pļaušanu, malšanu,
Spriguļu dejas un pakavu kalšanu.
Te ir viss, kas piederīgs latviešu sētai –
No rudzu grauda līdz rupjmaizei svētai.
Sentēviem nebija kombainu, traktoru,
Nebija TV verdzības faktoru.
Necēla godā bordeļu plikumus,
Bet godināja sentēvu tikumus.
Bet šodien mūs cērp un kā aitas cirps,
Kamēr dzims atkal tāds saimnieks kā Ķirps.
Cerība nemirst, ka kādreiz tāds nāks,
Un Latvijas laiki vēl atzelt sāks.
Jo mazāk, jo ātrāk
Govs domīgi manī noskatās,
Kad dakšoju kūtsmēslus tačkā.
Tad pēkšņi aste tai paceļas
Un… gandrīz man virsū, ačka!
Tad piena fabrika atvirzās
Un turpina gremot kā transā.
Laikam pie astes man jāklanās
Dziļdziļā reveransā.
Govs taču domāja, govesprāt:
Jau ārā ir pēcpusdiena.
Jo mazāk šim sekumi jācilā,
Jo ātrāk tikšu pie siena…
Vai lopiski loģiskie spriedumi
Var iebildes neizraisīt?
Pat, ja vislabākie nodomi,
Nedrīkst uz galvas taisīt!
