Bija patīkama, pelēka, apmākusies diena. Sijāja lietiņš. Spainis gāja uz atkritumu kasti. Zābaki spaini pavadīja. Zābaka purns nejauši pieskārās resnas plastmasas pudeles sānam.
Bija patīkama, pelēka, apmākusies diena. Sijāja lietiņš. Spainis gāja uz atkritumu kasti. Zābaki spaini pavadīja. Zābaka purns nejauši pieskārās resnas plastmasas pudeles sānam.
“Oi, oi, oi!” plastmasas pudele iebrēcās: “Nu man visi sāni zilumos.”
“Ko tu te mētājies apkārt? Vai nevari staigāt tāpat kā mēs?” rājās zābaki, piebilzdami: “Ja nevari staigāt, tad ripo! Vai draudzējies ar vēju, ar brašu vēju. Redzi, kā vējš lapas izdancina! Dejo tik skaisti kā balerīnas.”
“Nevaru, nevaru!” tā pudele. Ko nu vējš! Ne velti saka: “Skrien kā vējš, atduras kā miets!” Un plastmasas pudele palika guļot.
Nāca zēns: “Re, kāda jauka pudele! Gan noderēs.” Zēns pacēla pudeli, pudele jutās pateicīga zēnam.
“Nu, tu esi O.K.!” tā nočukstēja.
“O! Kas tur nu ko pateikties,” zēns nevērīgi izmeta.
Mājās zēns pudelē iepildīja bērza sulas un pudeli nolika pagrabā. Drēgns, toties mierīgi un klusi. Arī vēders pilns. Un plastmasas pudele aizsnaudās.
Līgo vakarā pudeli ienesa istabā, visiem labi garšoja vēsās bērza sulas. Izrādās, ka reizēm pat plastmasas pudele noder.
Deivida vecmamma
