Valsts ieņēmumu dienests ir publiskojis valsts amatpersonu un deputātu deklarācijas par pagājušajā gadā gūtajiem ienākumiem. Arī mēs laikrakstā pārpublicējam šos datus, jo ne visiem ir pieejams internets. Taču lasītāju viedokļi šajā jautājumā atšķiras. Vieni saka: “Kāpēc jūs publicējat šos datus? Lai tracinātu tautu? Raudāt gribas, redzot, cik viņi saņem…” Citi saka: “Pareizi, vajag publicēt, lai tauta zinātu, cik viņi saņem. Lai varētu prasīt, par ko viņi saņem tik daudz, un likt vairāk strādāt!”
Iespējams, ja mūsu valstī nebūtu tāds dzīves līmenis, kāds tas ir, nevienu šīs deklarācijas īpaši neinteresētu. Taču šobrīd mūsu naudas maki atšķiras krietni. Piemēram, mūsu Valsts prezidentam Andrim Bērziņam pagājušajā gadā vairāk nekā puse no ienākumiem bijusi pensija, bet – kāda! Prezidents pērn 78 521 eiro saņēmis pensijā. Mēnesī tie ir aptuveni 6544 eiro, kas ir apmēram divreiz vairāk nekā mana mamma kā represētā saņem par visu gadu… Nav stāsts par to, ka viens saņem daudz, bet otrs saņem maz. Vienkārši rodas jautājums – kāpēc šī atšķirība starp valsts darbiniekiem un tās iedzīvotājiem ir tik ļoti milzīga? Lai gan te ir vēl cits jautājums – vai tas ir normāli, ka Valsts prezidenta alga ir mazāka par viņa pensiju… Zinu, ka daudzi saņem vēl mazākas pensijas. Tieši tāpēc arī cilvēki ir neapmierināti ar valstī notiekošo, viņus vairs nevar pārliecināt, ka kādreiz būs labāk, viņos ir zudusi ticība. Tie, kas drosmīgāki un jaunāki, dodas projām. Jo, piemēram, mūsu Eiropas Savienības valstī Vācijā pensija cilvēkiem, kas strādājuši, esot 60 procenti no darba algas, bet tiem, kas nekad nav strādājuši, mēnesī maksājot 400 eiro. Arī to dzirdot, gribas raudāt…
Tuvojas Eiropas Parlamenta vēlēšanas, un atkal daudzus dzirdu sakām, ka balsot neies, jo nav jau jēgas. Bet varbūt tomēr ir jāiet, lai atkal netiktu tādi cilvēki, kurus pēc tam mēs nepavisam neesam gribējuši tur redzēt. Vienīgi gribētos, lai neuzķeramies uz skaisto reklāmas saukļu āķa, jo pensijas Eiropas Parlamentā latviešiem nudien neviens nespēs palielināt. Patiesībā vispār šiem solījumiem lielas ticamības un jēgas nav, jo visi pirms katrām vēlēšanām solīt sola, bet iedot jau var tikai to, ko reāli var. Cilvēkam pašam jāmēģina atsijāt graudus no pelavām, bet palikt malā stāvētājos noteikti nevajag, ja gribam kaut nedaudz uzlabot savu dzīvi.
4.maijs Latvijā ir Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas diena. Taču liela daļa šo dienu neuzskata par svētkiem. Kāpēc? Tieši tāpēc, ka ir zudusi ticība. Varbūt jākļūst pilsoniski aktīvākiem un tad kāds mazs saules stariņš ielauzīsies arī mūsu krēslas zonā. ◆
