Turpinās no 28.februāra. Vienā plauktā sēž mazas lelles ar porcelāna galvām, blakus tām lielākas lelles no auduma, kuras pildītas ar zāģskaidām.
(Turpinās no 28.februāra)
Vienā plauktā sēž mazas lelles ar porcelāna galvām, blakus tām lielākas lelles no auduma, kuras pildītas ar zāģskaidām.
Tirgus darbojas divas reizes nedēļā. Preču piegādātāji parasti ir no laukiem. Viņi pārdod pienu, krējumu, sviestu, gaļu, olas, dārzeņus un augļus. Reklamējot savas preces, pārdevēji ļauj visu nogaršot. Piena kannas un krējuma spaiņi ir nolikti blakus ratiem zemē. Koka kastēs pārdošanas kārtu gaida sivēni. Dažviet kviekšana iet vaļā, tur maisos liek pārdotos sivēnus.
Daži vīri zina stāstīt, ka 1951.gadā tirgus laukumā bijis īpašs atgadījums. Septembra otrajā pusē kādā rītā tirgum garām gājis mednieku biedrības priekšnieks Zariņš un tur nošāvis vilku. Kā lielu brīnumu nošauto vilku skatīties gājuši pamatskolas skolēni audzinātāju pavadīti.
Izejot no tirgus pa braucamo vietu un pārejot Latgales ielu tieši pretī atrodas Čigānu parks. To varētu saukt arī par ievu parku, cik tur daudz to ir. Tur agrāk kā citur pilsētā uzplaukst pirmās ievas, savu reibinošo ziedu aromātu nesdamas tuvējās ielās.
Alūksnes pilssalā – bērnu svētki. Pilsētas ielās redz ļoti daudz dažāda vecuma bērnu, tie ir vietējie, kā arī no rajona atbraukušie bērni, kuri nelielos pulciņos, pa vienam un arī vecāku pavadībā dodas uz salu. Salā ir daudz dažādu atrakciju. Pārejot tiltu, kreisajā pusē ierakts garš un ļoti gluds apaļš stabs, kura galā ir piesieta balva. Apkārt lokā sastājušies bērni vēro, kas notiek. Viens dūšīgs sārtvaidzis jau otro reizi mēģina uzrāpties, viņš novelk savus pelēkos svārkus, saberzē plaukstas un strauji rāpjas augšā, bet nekā. Ticis pāri pusei, viņš slīd lejā. Jo tuvāk zemei, jo ātrāk, tad, neko neteikdams, pieskrien pie ezera un ieliek rokas ūdenī, kādu brīdi patur un apskata savas apdegušās plaukstas. Zēns par savu centību tomēr saņem sauju konfekšu un iet pie nākamās atrakcijas. Tur notiek māla podu sišana ar aizsietām acīm. Zēns paņem mietu, apgriežas vairākas reizes, kā to prasa noteikumi, un sit. Apkārtējo skatītāju uzmundrināts, zēns podu sasit un saņem balvu – atkal konfektes.
Celiņa labajā pusē ierīkots laukums, kas ir norobežots ar auklu. Tur notiek bumbiņu mešana mērķī, pareizāk sakot, liela saplākšņa četrstūrī izzāģētajā caurumā. No starta līnijas līdz mērķim ir desmit metri. Gribētāju pie šī stenda ir visvairāk, savu kārtu gaida pat četrgadīgi bērni, starp tiem ir daudz meiteņu. Par veiksmīgu mešanu mērķī bērni saņem balvas. Saldumu balvas saņem visi, arī tie, kas mērķī neiemet, bet mazāku daudzumu. Arī pie pārējiem stendiem bērni rosīgi darbojas.
Salas rietumu daļas cietokšņa ieskautajā pagalmā pašā kalniņā ir novietots zīmēšanas stends. To vada vīrs ar ļoti akurāti saķemmētiem matiem, kas spīd saulē, viņa gaišo kreklu rotā sarkans tauriņš. Vīrs pieiet pie katra jaunā zīmētāja un kaut ko saka, pie dažiem viņš uzkavējas ilgāk un uzslavē.
Šodien ir jauka un saulaina diena. Bezvējš. Saule ir pakāpusies augstu, pusdienlaiks. No Pullāna ezera puses sāk parādīties sīki gubu mākoņi. Pa Skolas ielu iet divas jaunas sievietes ar veļas bļodām un spaiņiem. Tumšmatei pār plecu pārmesta veļas aukla. Viņas iet uz ezeru skalot veļu. Pārgājušas pāri tiltam, viņas nogriežas pa labi un izvēlas otro peldvietu, ko pašreiz visvairāk apspīd saule. Arī nelielie melnalkšņi šajā vietā ir ļoti piemēroti auklas piesiešanai. Jaunākā sieviete paņem spaini un nēsā ūdeni no ezera, bet vecākā uzsien veļas auklu pie alkšņiem un sāk skalot veļu. Tagad sākas veļas izgriešana. Lielākos veļas gabalus viņas izgriež divatā. Tad seko pats vieglākais darbs, un drīz veļa ir uz auklas. Sievietes nopeldas ezerā, izklāj zālē segas un ļaujas saules stariem. Salas labajā pusē līdz pat ielokam pret Tempļa kalnu ir vairākas nelielas peldvietas, kas no abām pusēm ir ieskautas ar niedru puduriem, vidū veidojot brīvu joslu.
Ziemā ar veļas mazgāšanu ir pagrūti, jo akās ūdens tik daudz nav, lai pietiktu visam, tad izlīdzas ar sniegu. Ņem lielu trauku un tikmēr nes sniegu, kamēr katls tiek pilns ar sniegūdeni, laiku pa laikam iemetot plītī pa malkas gabalam.
Mazgāšanai izmanto veļas ziepes. Izlietoto ūdeni turpat pie mājas izlej. Veļu žāvē ārā. Gludināšanai ņem parasto dzelzs gludekli, kurā ieliek no plīts paņemtas kvēlojošas ogles. Ar slapju pirkstu pārbauda gludekļa temperatūru, tad paņem papīru un pārbauda vēlreiz. Smalkāku apģērbu gludina caur audumu vai papīru. Daudzās pilsētnieku mājās jau izmanto elektriskos gludekļus. Iedzīvotāji ziemā izmanto arī ezera ūdeni. Ņem ragavas, liek virsū lielākās kannas vai vannas un lēnām saved ūdeni. Parastās ūdens ņemšanas vietas ir parka līcis un āliņģis lejā pie kultūras nama. Ezera ūdeni izmanto arī vietējie fotogrāfi, kā viņi paši parasti mēdz teikt – ezerā ir mīksts ūdens.
Pilsētnieki, kuri mīl vientulību, izmanto jauko dabas doto salas daļu, lai nāktu nopeldēties, lai netraucēti varētu veldzēties ezera dzidrajā vēsumā. Citi izmanto parka akmeņaino vai karavīru peldvietu. Peldas arī pie laivu novietnes blakus tiltam, pie bērzu birztalas. Un kur tad vēl vesela rinda peldvietu, sākot ar Jundžu mājām visapkārt pussalai, beidzot ar lielāko – Melnuma peldvietu. Rijukalna ielas iedzīvotāji no rīta līdz pusdienām izmanto peldvietu parkā, lejā pie obeliska, kamēr nav ēnas. Siseņu ezers ir patālu, arī ceļš uz turieni ir putekļains, tur pilsētnieki labprāt neiet. Kvēpīša ezeru peldei izmanto Icaku, Bindemaņu, Misiņu, Liepiņu māju iedzīvotāji.
