Juris Kļaviņš ir pirmais zemessargs bijušajā Alūksnes rajonā. Kad 1991.gadā viņš uzzināja, ka tiek veidota zemessardze, uzreiz devās pieteikties. Taču nebija ne kur, ne kam, tāpēc viņam piedāvāja organizēt šo brīvprātīgo militarizēto pašaizsardzības formējumu.
Pagājuši desmit gadi, kopš vairs nav atsevišķa Alūksnes zemessardzes bataljona, kura komandieris J.Kļaviņš ir pelnītā atpūtā. Ja vajadzētu, Juris atkal ietu un būtu gatavs aizstāvēt dzimto Alūksni un Latviju tāpat kā toreiz, lai gan, protams, vēlējās redzēt citādu neatkarīgo valsti. “Es cīnījos par brīvu un neatkarīgu Latviju. Manuprāt, nevajadzēja iekrist otrā grāvī, kad no viena grāvja bijām tikuši laukā. Varēja izvēlēties vidusceļu, kādu attīstībā iet Zviedrija. Protams, trūkumus var atrast arī tajā, tomēr labā ir vairāk,” uzskata J.Kļaviņš.
– Kā tika veidota zemessardze Alūksnē?
– Toreiz cilvēkos bija jūtams entuziasms. Lai gan zemessargiem netika solītas ne algas, ne pensijas, atsaucās apmēram 280 cilvēki. Viņiem svarīgākā bija vēlme aizstāvēt atjaunotās valsts neatkarību. Šos cilvēkus vajadzēja organizēt. Pilsētas administratīvajā ēkā man bija viena telpa, kur aicināju pieteikties zemessardzē. Ievietoju avīzē sludinājumu, un daudzi sāka zvanīt, interesēties. Iepriekš biju darbojies Tautas frontē, tāpēc man bija daudz draugu, paziņu un domubiedru. Par visīstākajiem zemessargiem atzīstu tos, kas par tādiem kļuva pirmajos neatkarības gados. Toreiz šim solim bija vajadzīga drosme. Pieteicās arī vīri, kuri bija pārcietuši izsūtījumu Sibīrijā, karojuši leģionā… Dažam bija 70 un vairāk gadu, taču visiem atradu kādu uzdevumu, lai viņi justos vajadzīgi. Zemessardzē varēja stāties no 18 kaut līdz 100 gadiem. Tiesa, ne viens vien arī atteicās, jo pieļāva iespēju, ka varētu atgriezties tie, kam teikšana bija padomju varas gados. Pēc 1995.gada daudz kas mainījās, tad jau nāca arī tādi, kas prata gudri runāt. Dažs jautāja, ko varu piedāvāt. Neko! Tika organizētas mācības zemessargiem un jaunsargiem, nometnes, džudo nodarbības un sacensības kopā ar igauņu džudistiem.
– Vai tam ir kāds īpašs iemesls, ka bijāt pirmais zemessargs?
– Esmu latvietis. Mans vectēvs bija rezerves pulka strēlnieks, kas cīnījās par neatkarīgu Latviju. Tēvu 17 gadu vecumā paņēma leģionā, bet pēc tam viņš karoja Sarkanajā Armijā. Man viņi par savām cīņu gaitām stāstīja maz, bet stāstīja. Padomju varas gados mani atzina par nacionālistu. 1985.gadā tiku izsaukts uz Valsts drošības komiteju. Toreiz strādāju VEF Alūksnes filiālē, kur ne tikai runāja, bet arī visi dokumenti bija krievu valodā. Kad man teica, lai runāju krieviski, atbildēju, ka labāk mani uzreiz sūtīt uz Sibīriju.
Taču bija jau sācies Gorbačova atkusnis, tāpēc tika pieļauta zināma brīvdomība. Esmu daudz lasījis un izzinājis vēsturi, tāpēc man ir sava pārliecība. Dažkārt tiek uzsvērts, ka par politiski represēto izsūtīšanu no Latvijas ir atbildīgi paši latvieši, kuri stādīja izsūtāmo sarakstus. Tad es jautāju, vai būtu tādi latvieši, ja Krievija neokupētu Latviju. Ir labs krievu tautas sakāmvārds „Svešā klosterī neej ar saviem noteikumiem”, bet tieši tā mūsu valstī rīkojās šī lielvara.
– Vai ir bijušas bīstamas situācijas, kurās zemessargiem vajadzēja pildīt savus pienākumus?
– Par sarežģītu var uzskatīt laiku, kad no Latvijas devās prom Krievijas armijas karavīri ar visu tehniku, iedzīvi un ģimenēm. Zemessargiem bija jānovēro, kā tas notiek. Par laimi, nekādu sarežģījumu nebija, jo varbūt arī aizbraucēji bija apjukuši. Ja vajadzētu, protams, censtos aizturēt vai kavēt rīcību, kas nenotiek saskaņā ar armijas izvešanas nosacījumiem. Lai gan ar karabīni stāties pretim tankam. Taču vīri bija gatavi. Bija arī tāds laiks, kad izplatītas kļuva laupīšanas un uzdarbojās zagļi. Kad viņi uzzināja, ka zemessargi ir bruņoti, bandīti pieklusa. Zemessargi pa dienu strādāja savās darbavietās, bet vakaros un naktīs dežurēja uz ceļiem, kad tika rīkota plaša operācija kontrabandas apkarošanai. Tā bija mēnesim paredzēta operācija, bet pēc pusotras nedēļas tika pārtraukta. Iespējams, ka kontrabandistu atklāšanā nebija ieinteresēti atsevišķi augsta ranga politiķi.
Kad bija aizdomas par lopu mēra izplatību Malienā, 15 minūšu laikā zemessargi bloķēja visus ceļus un palīdzēja ierīkot uz tiem mašīnu dezinfekciju. Kad Trapenē izvaroja un noslepkavoja meiteni, zemessargi viņu atrada. Pededzē, Trapenē un Gaujienā zemessargi palīdzēja dzēst lielus ugunsgrēkus. Gāja un neko neprasīja par to.
Par visīstākajiem
zemessargiem atzīstu tos, kas par tādiem kļuva pirmajos neatkarības gados.
Juris Kļaviņš
Tiesa, ir bijis daudz politiķu un valstsvīru solījumu par samaksu, taču ne jau tāpēc vīri gāja. Agrāk zemessargi pildīja arī policistu funkcijas. Arī tagad nav noslēpums, ka viens iecirkņa inspektors ir vairākiem pagastiem, tāpēc Valsts prezidents Andris Bērziņš rosina veidot zemessargu un policijas sadarbību. Tiesa, pavērsties ar seju pret zemessardzi mudināja jau iepriekšējais Valsts prezidents Valdis Zatlers, taču nekas nemainījās.
– Ko varat teikt par nelaimes gadījumu pēc zemessargu mācībām Ādažu poligonā?
– Protams, zemessardzē ir arī citādi vīri, kas vadā kontrabandu, iet malumedībās, šaudās ar ieročiem… Alūksnes zemessargos satraukumu radīja arī gadījums, kad nelaimīgas mīlestības dēļ kāds zemessargs gribēja nošauties. Par laimi, tas nenotika. Paši centāmies tikt galā ar tādām situācijām. Tagad šķiet, nodarījumu ir krietni vairāk gan zemessardzē, gan policijā un armijā. Turklāt nepiedodami daudz ir negadījumu, kuros miera laikā iet bojā cilvēki. Man grūti spriest, kāpēc tā notiek.
– Kas jūs šobrīd satrauc?
– Manī nekad nav bijis naida, bet tagad tas manī rodas. Protams, tas nav labi, bet es nevaru pieņemt, ka Vladimirs Lindermans organizē parakstīšanos par krievu valodu kā otru valsts valodu. Neieredzu cilvēkus, kuriem par visu svarīgāk ir tikt pie varas. Lindermans ir strādājis Tautas frontes krievu valodā izdotajā „Atmodā”. Pēc tam viņš kļuva nacionālboļševiks un aizbrauca uz Maskavu. Kad tur viņu aizturēja un izraidīja, atgriezās Latvijā. Un nu viņš atkal cenšas piesaistīt uzmanību, vācot parakstus. Esmu jautājis cilvēkiem, kuri te nodzīvojuši visu mūžu, kāpēc viņi nav iemācījušies runāt latviski. Tagad saka – viņiem ir 60, 70 gadi. Bet cik bija pirms 20 gadiem? Daudzi esot apvainojušies, jo 1991.gada janvārī kopā ar latviešiem esot bijuši uz barikādēm. Es tur biju no pirmās līdz pēdējai dienai, bet krievu tautības cilvēkus redzēju maz. Lai iznīcinātu tautu, pietiek nomainīt valodu. Mēs zinām, ka tas ir noticis Baltkrievijā, Piedņestrā, Dienvidosetijā, kur runā gandrīz tikai krievu valodā. No Baltkrievijas man atbrauc draugs, kas stāsta – 15 gadu laikā viņu valoda ir pazudusi. Tāpēc mums pašiem ir jābūt vienotiem, aizstāvot latviešu valodu. Tagad tiek spriests par latgaļu valodu un tās lietošanu Saeimā. Tad arī zemgaļi runās savā dialektā, kurši un ventiņi savā, un būs tāds sajukums kā pie Bābeles.
– Vai Latvijā nekad nebūs vienotības?
– Ir cilvēki, kuri vēlas dzīvot latviskā Latvijā un kuri – krieviskā Latvijā. Es gribu dzīvot brīvā, neatkarīgā valstī, kur es kā latvietis varu justies komfortabli. Zemessardzē bija dažādu tautību cilvēki, nevis tikai latvieši. Nekādu problēmu! Arī manā dzimtas kokā ir poļi, zviedri, vācieši, ukrainis, bet es esmu latvietis. Tāpēc uzsveru, ka Latvijā visu tautību iedzīvotājiem ir jāsaglabā lojalitāte un cieņa pret šo valsti un tās pamatiedzīvotājiem.
– Mazliet pastāstiet par saviem vaļaspriekiem!
– Vasarā ir daudz darba dārzā, kur ir ierīkots dīķis, strūklaka, akmensdārzs… Tagad kļūst mazliet garlaicīgi skatīties televīziju, tāpēc man patīk zīmēt. Pēdējā laikā vairāk esmu pievērsies karikatūrām. Zīmēšanas prasmes dēļ divas reizes tiku mājās atvaļinājumā, kad dienēju Padomju Armijā Ukrainā, Zaporožjē. Divīzijā tika veidots izdevums „Štik”, kurā vajadzēja karikatūras. Arī tagad tās ļauj ar ironiju paskatīties uz negācijām.
