Varbūt nākamnedēļ, trešdien, tiksim pie jauna Latvijas Valsts prezidenta, bet, ņemot vērā šābrīža politiskās norises, diskusijas, viedokļus un iespējamos scenārijus, visticamāk, ka Valsts prezidenta vēlēšanām būs otrā kārta. Skumji, ka šīs četras oficiāli izvirzītās kandidatūras būs bijušas tikai izkārtnes, lai sagatavotu augsni kaut kam lielākam.
Man kā iedzīvotājai, kuras dzimto valsti jaunievēlētā persona turpmākos četrus gadus pārstāvēs, ir svarīgi, lai tā ir cienījama, inteliģenta personība – tāda, kurai arī es ar lepnumu gribētu paspiest roku. Nezinu, vai pareizs ir neformālais sadalījuma princips: “Vienotībai” – Ministru prezidenta krēsls, “nacionāļiem” – Saeimas spīkera, bet ZZS tad pienāktos Valsts prezidents no sev lojālo cilvēku loka. Varbūt, bet – tad plašu sarunu ceļā un ar personu, kura patiesi ir autoritāte. Apšaubu, vai Latvijā būtu jābūt tautas vēlētam prezidentam. Pietiek mums jau klaunu starp 100 Saeimas deputātiem un arī novadu domēs – ja Arturam Kaimiņam LTV 1 pirms Saeimas vēlēšanām nebūtu bijis intervijas raidījumā “Viens pret vienu”, pieļauju, ka viņš Saeimā netiktu. Valsts prezidentam patiesi jābūt cienījamai personībai un pirmajai personai valstī, bet atklāts paliek jautājums, vai mums tāda būs, ņemot vērā Latvijas politiķu ambīcijas un savu interešu uzstādīšanu augstāk par iedzīvotāju labklājību. Tiesa, diskutabls ir arī jautājums, kāda tad ir Valsts prezidenta vara un ietekme. Latvija neatkarību atguva pirms 25 gadiem – vai patiesi pa šo laiku alkatīgie nav izkampušies, un nu jau varbūt tā kā pietiktu, varētu beidzot sākt domāt par tautu.
Piekrītu politoloģei Ilgai Kreitusei, ka šobrīd valstī visi tik ļoti ir pārņemti ar nākamā prezidenta ievēlēšanu, ka aizmirst sociālekonomiskās problēmas. Ziemas beigās un pavasarī uzsāktais darbs pie jaunā pedagogu atalgojuma modeļa ir iestrēdzis – modeļa nav, tāpat kā finansiāla seguma šādām apjomīgām izmaiņām. Tūkstošiem pedagogu valstī dzīvo neziņā. Neziņā ir arī pašvaldības, jo nezina, cik papildus līdzekļu no budžeta turpmāk prasīs izglītības nozare, un nezina, vai ir gatavas tik daudz naudas atvēlēt pedagoģijai, jo pēc pašreizējām prognozēm vajadzēs daudz. Latvijas pensionāri tiekas kongresā un pauž savas prasības pensiju indeksācijai, bet valdošie politiķi viņus izliekas nedzirdam. Pašai Latvijas Pensionāru federācijai valdes priekšsēdētājs Andris Siliņš ir no ZZS, turklāt vēl Saeimas deputāts, līdz ar to tas viss par piketiem, iespējams, ir tikai darbības imitēšana, jo jau tagad ir skaidrs – nav un nebūs. Bet tas ir vēl skumjāk, jo – kā tautai paust savu protestu un pretējo viedokli, ja politiķi ne uz ko nereaģē? Tikai caur Saeimas vēlēšanām. Diemžēl apšaubu, vai Valsts prezidents būs tas, kurš šīs tautai svarīgās problēmas atrisinās, lai gan tieši to iedzīvotāji šobrīd gaida. ◆
