Tā nu sanāca, ka es vakar nevarēju nobalsot Eiropas Parlamenta vēlēšanās.
Rīta puse tika aizvadīta darba dunā, tādēļ vēsti par kārtējām kļūdām kārtējā valsts elektroniskajā sistēmā (datu apmaiņas sistēmā) nebiju pamanījusi un uzzināju vien tad, kad ierados iecirknī gatavot publikāciju par vēlēšanām un jau vilku ārā no somas savu identifikācijas karti. Tur sastapu arī vēlētājus, kuri bija līdzīgā situācijā. Uztrauktās vēlēšanu iecirkņa darbinieces atvainojās un lūdza izvēlēties savu iecirkni, laipni atgādinot par darba laikiem un citām formalitātēm, bet, kā mēdz teikt, patriotisma mirklis bija zudis un pilsoniskā apziņa tika traumēta. Labi, es mazliet dramatizēju, bet, kad pie vēlēšanu iecirkņa sastapu savu pilsoņa pienākumu neizpildījušo sirmgalvi, kura šurp bija nākusi ar spieķīti, ik pa laikam ņemot īsu atelpu uz soliņa, tomēr tas nešķita jauki. “Es vienmēr esmu piedalījusies vēlēšanās. Visos laikos! Gribēju izdarīt to pēc iespējas ātrāk, jo manos gados jau nevar zināt, vai rītdiena pienāks,” asarām acīs teica sirmā vēlētāja.
Galvenais, ka iecirkņa cilvēki jau nav vainīgi, bet diemžēl tieši pār viņiem šodien gāzās vēlētāju nīgrums. Ne jau pār tiem, kas atkal kaut ko nav izdarījuši līdz galam un tikai atzīst to par “labu mācību pirms Saeimas vēlēšanām”. Var tikai iedomāties, kas notika Rīgā vai citviet, kur pārvietojās lielākas masas, kam bija sasolīta iespēja balsot jebkur.
Nav jau liela muiža, īslaicīga ķibele, kas jau drīzumā tika novērsta, un solīts, ka šodien tā vairs neatkārtošoties, bet par kaut kādu zināmu valsts kārtību pilsoņiem tik svarīgā dienā tas neliecina. Pie tam, šī nebūt nav pirmā izgāšanās. Pirmā bija jau tad, kad tūkstošiem iedzīvotāju nesaņēma informatīvās vēstules, par kurām Pilsonības un migrācijas dienests lūdz ziņot, “ja tās kaut kur mētājas.”
Taču balsot ir jāiet. Ja nu pēkšņi kaut kāda armagedona gadījumā to nevarēsim izdarīt šodien, tad sestdien, 25. maijā, smuki sapucēsimies un jau agri no rīta pulksten 7 dosimies uz savu norādīto vēlēšanu iecirkni. Tad priekšā būs vēl visa garā diena, kad, pļaujot lietū ataugušo mauriņu vai stādot gurķus, varēsim pārdomāt savu pareizi izdarīto izvēli.
