4. Viņa aizturēja elpu, lai labāk sadzirdētu. Vai tiešām viņš? Arvien tuvāk sāka čirkstēt sasalušais ledus zem nācēja pēdām.
4.
Viņa aizturēja elpu, lai labāk sadzirdētu. Vai tiešām viņš? Arvien tuvāk sāka čirkstēt sasalušais ledus zem nācēja pēdām. Jā, tas bija Zigurds. Galanti pasniedza roku sveicienam, tad pajautāja, kā viņa pavadījusi laiku līdz šim vakaram. Pieskārās Zintas bizei un teica: “Pasaudzējiet to, tā jums ļoti piestāv! Reti gan meitenes tagad audzē garus matus. Tā ir zināma piepūle, darbs. Vai ne tā, Zinta?”
“Jā, ar zēngalviņu būtu daudz vieglāk un ērtāk, bet mamma vēl neļauj nogriezt.”
“Pareizi dara, ar bizēm jūs izskatāties oriģinālāka. Māksla nav nogriezt, bet audzēt gan. Jūs laikam vēl mācāties vidusskolā?”
“Mācos gan. Šogad beigšu. Bet ko jūs darāt?”
“Labi – pastāstīšu. Es pagājušajā gadā pabeidzu Lauksaimniecības tehnikumu, strādāju vecāku saimniecībā – ezera kreisajā krastā.”
“Bet kā jūs šovakar nokļuvāt labajā krastā?”
“Tur tālāk ir uzcelts jauns tilts,” viņš norāda ar roku. “Vai tad jūs to nepamanījāt, kad braucām ar laivu pēc ūdensrozes?”
“Nē! Laikam biju par daudz dziļi iegājusi savā sapņu pasaulē.”
“Izrādās, ka skolniecīte daudz sapņo. Tas nav slikti – es gaidu nākamo dzejoli. Man dāvāto esmu iemācījies no galvas.”
Zinta saka: “Turpmāk es centīšos rakstīt jums par prieku.”
“Vai tad šovakar man nekas nepienākas – es taču esmu tālu nācis ar cerību, ka dāvaniņa būs. Jā?”
“Tādā gadījumā norunāšu jums mazu daļiņu no miniatūras “Sirdij”. Darbs domāts šādam laikam, kāds šodien.”
“Sirds nedrīkst sasalt tā, kā zeme sasalst kailsalā,
Kad soļi dobji skan un domas sastingst soļu dunā.
Sirds nedrīkst sasalt tā, lai jāatmaigst ir siltumā,
Lai viegla kļūtu tā – no sasaluma nomāktā.
Sirds nedrīkst klusēt tā, kā akmens klusē laukmalā.
Tai jāpukst brīvībā un jājūt sevī dzīvība.”
“Šis ir jau uzrakstīts, to varu jums atdot.”
Zigurds noskūpstīja Zintu uz abiem vaigiem un apsēdināja uz tā akmens, pie kura pagājušajā reizē bija uzplaucis margrietas zieds. Uz tā viņš paklāja salocītu laikrakstu, bet akmens tik un tā bija auksts. Zinta brītiņu pasēdēja un piedāvāja vietu Zigurdam. Tā viņi sildīja akmeni viens otram. Mēnestiņš sāka rādīt maigāku sejas izteiksmi un veltīt savu gaismu tieši bērzam, akmenim un viņiem. Ļāva vienam otru skaidri saskatīt.
Šoreiz Zinta agrāk nekā iepriekšējo reizi atgriezās mājās. Zigurds to pavadīja zem rokas paņēmis, līdz mājai. Tomēr tāpat kā iepriekšējo reizi, neko vairāk nepateicis, aizsteidzās pa taciņu uz tiltu.
Zinta svētdien nekur neizgāja. Mācījās, adīja un dzīvoja pa māju. Adot sapņi paši piedāvājās. Dažreiz mammas uzruna pagāja Zintas ausīm garām. Māte tēvam sūdzēja meitu, ka tā kļuvusi neuzmanīga, neatbildot uz viņas jautājumiem. Zinta savukārt atvainojās par savu izklaidību un pati sevi klusībā bāra.
Tuvojās Ziemassvētki. Viņa tiem ļoti gatavojās. Svētku koncertā skolā dziedās, dejos un dzeju runās. Radās doma uz skolas koncertu uzaicināt Zigurdu. Gribētos zināt, kā viņš dejo, ko viņš teiks par viņas uzstāšanos. Kaut tikai viņš neaizmirstu atnākt uz nenorunāto satikšanos! Klasesbiedriem varbūt tas nepatiks, bet viņai vienalga. Atzīmes mācībās ir labas, varbūt audzinātāja paslavēs – tas būs kā medus uz mēles.
Zinta skolā ierosina visiem iemācīties polonēzi, tad koncerta otrā daļa sāktos svinīgāk. Audzinātāja tam piekrīt. Rodas tik daudz ideju, ka visas vairs nav iespējams īstenot. Zinta domā, ja Zigurds būtu ierosinājis pa telefonu parunāties, tad visu varētu ātrāk noskaidrot. Zintai Zigurds ir neatrisināma krustvārdu mīkla.
Ir atkal pagājis viens laika sprīdis. Tuvojas pilnmēness laiks. Zeme ir ietērpusies baltā plīvurā kā līgava. Koki dziļdomīgi klusē, cits citu no putekļiem un vēja pasargādami. Egles uz savām zaru rokām tur smagas sniega sagšas. Zinta gatavojas iet uz ezermalu. Viņa jūt, ka viņš tur viņu gaidīs. Tā ir brīnišķīga sajūta, kad jūti, ka tevi kāds gaida. Viņai jāsteidzas, lai nepieviltu.
Spīd liels, apaļš, apburoši smaidošs mēnestiņš. Zinta lēnām virzās pa taciņu uz bērzu. Jā! Balts, apsnidzis kā sniegavīrs tur, lejā, stāv Zigurds. Tā tiešām ir dzīves sakritība, ka viņi no tāluma jūt viens otru. Šoreiz Zinta ar klusu sveicienu pasniedz Zigurdam roku, kuru viņš nesteidzas atbrīvot no savējās, bet pievelk sev Zintu tuvāk un noskūpsta. Neizmērojams siltums ieplūst sirdī un visā ķermenī. No viņas puses tā ir mīlestība – par to Zintai vairs nav šaubu, bet ko jūt Zigurds? Vai viņa būtu tikai laika kavēklis, vai tomēr kaut kas vairāk… Zigurds pārtrauc Zintas domu gājienu ar jautājumu: “Ko jūs šovakar man dāvināsiet, dzejniec?”
