Parkā uz soliņa man blakus apsēdās rudens. Nezinu, kāpēc tieši mani viņš izvēlējās, jo bija novakare un brīvu vietu netrūka, bet es to nejautāju. Varbūt baidījos no atbildes, varbūt jutos laimīga, ka neesmu viena… Skatījos, kā zeltains maigums nolaižas uz kļavas pleciem, kā saulesstars atvadoties izgaismo ēnas, un man bija labi.
Kaut kur starp mākoņiem pazuda dzērvju dziesma, es tai nesekoju, jo zināju, ko tālās ceļinieces aiznes uz saviem spārniem. Rudens jautājoši man ieskatījās acīs… Nē, nē, nekas – vainīgi pasmaidīju, it kā mani tas neskartu. Es tikai gribēju zināt – vai viegli aiznest vasaru? Rudzupuķēs izziedējušās ilgas, jāņuzāļu vainagā novītušās cerības un naktsvijolēs skanošo mīlestību, kas, ieķērusies trauslajās ziedlapu stīgās, cenšas noturēties par spīti skaudrajai patiesībai, ko var izlasīt rudens acīs.
“Vai manās? Tu vaino mani?” vairāk sajutu nekā dzirdēju rudens kluso balsi.
“Kad viens loks ir noslēdzies, sākas nākamais, viss turpinās,” rudens teica, iebērdams man klēpī brūni zeltainas ozolzīles. Tad piecēlās un aizgāja, sperdams platus soļus, staltā gaitā, un visas vēlīnās puķes tam aplaudēja, ne nieka nezaudējušas no sava skaistuma.
“Viss turpinās…” nočukstēja maza zīle, sapnī redzēdama zaļas, šalcošas galotnes.
Virs galvas atkal sasaucās dzērves, bet tās vairs nebija ne skumjas, ne atvadas. Dzērvju dziesmā skanēja aicinājums atrast auglīgu zemi savam ozolam, iesakņoties kā no jauna atrastam priekam un, stāvot rudens vārtos, atkal un atkal svinēt satikšanos ar sevi. Tikai tā, saslēdzot vakardienu ar rītdienu, pieredzi ar tikpat sīvo ticību, dvēsele spītīgi atraisa saknes, neļaujot tām aiziet bojā. Un tur – pie tavām kājām – ir viss – pašaizsardzība, dzīvotgriba, vēlme sevi apliecināt -, jo nekas jau neizzūd, viss turpinās…
