Jaunalūksnes pagasta “Priednieki” ir parasta lauku viensēta. Pa pagalmu staigā zosu bariņš, mājas sargs rejot brīdina saimniekus, ka atnākuši svešinieki. Tāpēc nav ilgi jāgaida, kad veras durvis un smaidot pretim steidzas Ieva Mellīte. Viņa ir skolotāja Pededzes pamatskolā, bet daudz darba ir arī piemājas saimniecībā. ”Ir labi atrast darbu, kas patīk, cilvēku, kas ir tuvs, un ir labi dzīvot tur, kur patīk,” saka Ieva. Viņai tas viss ir, tāpēc var justies patiešām labi.
Ir turpinājums divām
dzimtām
Nu jau desmit gadus Ieva kopā ar vīru Konstantīnu un diviem dēliem dzīvo dzimtajās mājās, kuras dala ar vecākiem. Studiju gados dzīve ritēja Rīgā. Kādu laiku pat domāja tur palikt, jo bija arī darbs Friča Brīvzemnieka pamatskolā. Bet kādā draugu ballītē bija liktenīga sastapšanās: “Tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena, un kopš tā brīža esam kopā,” atzīst Ieva. Kad abi ar Konstantīnu nolēma dibināt ģimeni, viss mainījās. Īrēts dzīvoklis nešķita laba perspektīva, tāpēc viņi atsaucās vecāku aicinājumam atgriezties. Tagad I.Mellīte ar pārliecību var teikt, ka tas bija pareizs lēmums. Viņai patīk aizbraukt uz Rīgu, taču dzīvot tur vairs negribētu.
Ieva atzīst, ka bērniem ir labi izaugt laukos. Te viņi iemācās darba tikumu un saprot, ka bez darba nekā nav. „Mūsdienās uzskata, ka jaunajām ģimenēm ir jādzīvo savās mājās, atsevišķi no vecākiem. Jā, reizēm ir pagrūti, taču pozitīvā ir vairāk, jo bērni mācās arī no vecvecākiem. Ko nevaru es vai tētis, to var iemācīt vecmāmiņa vai vectēvs. Turklāt nevar noliegt – iztikt pie viena galda ir vieglāk. Tas ir vērtīgi – dzīvot kopā draudzīgi,” stāsta I.Mellīte. Viņa atzīst, ka neviens cits nekops viņas dzimtas mājas. Tas ir jādara pašiem un bērniem. Nedrīkst pieļaut, ka visi aiziet no laukiem uz pilsētu. Daudzi ir aizbraukuši uz ārzemēm, lai varētu pelnīt un iztikt. Taču nejūtas labi. „Tur ir smagi jāstrādā, turklāt viņi ir svešumā. Viņi skumst pēc mājām, bet te ir tuvinieki, kuri skumst pēc viņiem,” saka I.Mellīte. Viņai ir divi dēli – deviņgadīgais Nikolajs un trīsgadīgais Aleksandrs. Ieva ar vīru paturēja katrs savu uzvārdu, jo ir pēdējie savās dzimtās. Tāpēc arī dēliem ir katram savs uzvārds – Nikolajs ir Mellītis, bet Aleksandrs ir Rakovs, lai viņi tos nestu tālāk. Droši vien Ievai un Konstantīnam būs vēl kāds dzimtu turpinātājs.
Katram kāds slepenais
draudziņš
Kad Ieva atgriezās Jaunalūksnē, bija vasara. Viņa aizbrauca uz Pededzes pamatskolu pajautāt, vai tur nevajag latviešu valodas un literatūras skolotāju. „Man prieks, ka es uzreiz piekritu. tur strādāt. Ir ļoti jauki kolēģi. Vienīgi pēc pieredzes varu teikt, ka Rīgā ar 30 bērniem bija vieglāk strādāt nekā apvienotajā klasē ar 9 – 10 skolēniem,” salīdzina I.Mellīte. Viņa ir audzinātāja apvienotajai 1.- 2.klasei, bet latviešu valodu māca līdz 8.klasei. „Nekad neesmu domājusi, ka es gribētu darīt kaut ko citu, lai gan skolotāja atalgojums ir mazs. Uz darbu eju ne tik daudz naudas dēļ, bet tāpēc, ka man patīk būt ar bērniem, skolas gaisotne un pulss. Starp kolēģiem reizēm ir jūtams pesimistisks noskaņojums, bet es ceru, ka tā nebūs vienmēr,” Ieva ir optimistiska. Viņai ir prieks iemācīt pirmklasniekiem lasīt.
Ieva ir skolas arodkomitejas priekšsēdētāja, tāpēc vēlas organizēt kolēģiem izbraukumus. Tas ir grūti, jo trūkst naudas. Laukos gandrīz katram skolotājam ir saimniecība, tāpēc arī tas var lavēt. Tomēr pagājušajā vasarā pedagogi aizbrauca uz Preiļiem. „Skolotāju svētkos mums ir radošās darbnīcas. Pērn tajās gatavojām krelles, bet šogad – piespraudes no organzas auduma. Protams, labu noskaņojumu sekmē kopīga kafijas dzeršana un sarunas. Spēlējam dažādas spēles, kas skolotājiem patīk tāpat kā skolēniem,” stāsta I. Mellīte. Viņa atklāj, ka skolotāju kolektīvā tradicionāla kļuvusi spēle „Slepenais draudziņš”. Tiek izlozēts, kuram skolotājam ir jācenšas pateikt vai izdarīt kaut ko labu. Turklāt tas ir jādara slepeni. „Tā dienas kļūst gaišākas un priecīgākas, jo kāds par to visu nedēļu rūpējas. Reizēm izdodas atklāt slepeno draudziņu, bet citreiz to nevar atšifrēt līdz pēdējam brīdim,” skaidro Ieva. Īpaši ir visai skolai kopēji uzvedumi. Teātra pulciņa dalībniekiem ir lomas, dejotāji dejo, bet uzvedumā ir iesaistīti visi. Šogad top uzvedums „Kā Ruksītis ciemos gāja”, kuram ar projektu ir izdevies iegūt arī finansiālu atbalstu.
Prot novērtēt jauniešu spējas
Skolotāja cenšas kopā ar bērniem iesaistīties dažādos projektos. Tas paver plašāku redzesloku, nekā iespējams tikai ar skolas mācību programmu. Pagājušajā gadā akcijā „Skābeklis” tika lasītas ozolzīles. Vidzemes patriotiskās dzejas konkursā 9.klases skolniece ieguva otro vietu, un viņas dzejolis būs publicēts kopējā krājumā. „Nevajag skolēnus novērtēt par zemu, jo viņos ir milzīgs potenciāls. Viņi spēj ne tikai rakstīt dzeju, radoši darboties, bet arī paust domas, kas dažkārt pārsteidz,” norāda I.Mellīte. Viņa secinājusi, ka Pededzes jaunieši ir gudrāki un spējīgāki tāpēc, ka viņi ir bilingvāli – brīvi runā latviski un krieviski. Tādu zinātnieku atziņu Ieva iekļāvusi savā maģistra darbā. Kamēr nestrādāja Pededzē, arī viņai bija pavisam cits priekšstats par šo vidi. Tagad skolotāja ne tikai redz, bet var pārliecināties, cik labi un draudzīgi var sadzīvot, kopā svinot gan latviešu, gan krievu svētkus.
Kas krievu bērnus saista latviešu literatūrā? Kad 9.klasē tika lasīts eposs „Lāčplēsis”, puiši atzina, ka neko tik labu vēl nav lasījuši. Skolēni pārdzīvo R.Blaumaņa noveles „Nāves ēnā” varoņu likteņus, taču tās nobeigums viņiem nešķiet pieņemams. No mūsdienu autoriem patīk I.Ziedoņa „Epifānijas”. „Kad tikko sāku strādāt, daudzi ļoti mīlēja Sprīdīti. Viņi aizrautīgi lasīja un gribēja to atveidot. Turpretim nepatīk Poruka „Kauja pie Knipskas”, arī Brigaderes „Maija un Paija”,” secina I.Mellīte. Tagad stundās var izmantot modernas tehnoloģijas – datoru, projektoru un diskus, tāpēc stundas ir mūsdienīgas.
Savs laiks darbam, savs atpūtai
„Mēs ar vīru esam darbīgi. Patīk lauku darbi. Piemājas saimniecībā ir divas govis, divas telītes, bullītis, cūkas, vistas, zosis. Protams, nopelnīt ar to neko daudz nevar, bet ir vieglāk iztikt, ja ir pašu izaudzēti un gatavoti produkti. Šogad tika iestādīts vairāk ķiploku. Pirms pāris gadiem iestādījām upenes, un šovasar jau bija laba raža. Ar laiku varētu domāt par ogu un ķiploku pārdošanu. Ir arī smiltsērkšķi, kas ir bagātīgs vitamīnu avots,” stāsta Ieva. Siltumnīcā viņa izaudzē tomātus un papriku. Turklāt šopavasar paguva iesaistīties tautas skaitīšanā, lai nopelnītu papildus.
Viņa nedomā, ka laukos dzīvojošajiem trūkst izklaides iespēju. Ja vien vēlas, var aizbraukt ne tikai uz Alūksni, bet arī uz Smilteni, lai noskatītos kādu filmu, vai uz Rīgas teātra izrādi. Viņa citē latviešu tautasdziesmu, kurā pausta atziņa, ka tikai sliņķis sūdzas – viņam nav laimes. Darbīgajiem Dievs palīdz it visā.
