Biju starp tiem apmēram 300 cilvēkiem, kuri apmeklēja pāragri aizsaulē aizgājušā mūziķa Mārtiņa Freimaņa piemiņas koncertu Alūksnē. Dziesmas izpildīja mūziķa draugi un skolēni – grupas “Putnu balle” un “PER”. Diemžēl koncerts Alūksnē nebija baudāms…
Jau ierodoties Pilssalas estrādē, pārsteidza, ka uz skatuves nav nevienas dekorācijas. Nodomāju – tas nekas, nācu taču klausīties, nevis skatīties. Tomēr līdz ar pirmajiem dziesmas ritmiem, kuri skanēja dobji, rūcoši un čarkstoši, bija skaidrs, ka šis nebūs mans skaistākais vasarā apmeklētais koncerts. Tik labu ideju – godināt mūziķi – “noraka” nekvalitatīvs darbs. Tam bija jābūt skaistam, aizkustinošam koncertam, taču tā vietā Alūksnes puses klausītāji, mūziķa un grupu fani klausījās zemas kvalitātes koncertu. Likās, ka pagājuši tie laiki, kad mazpilsētās mūziķi atļāvās slinkot. Nekā, joprojām ir mūziķi, kuri uzskata, ka mazpilsētās cilvēki neko nesaprot, neko nav redzējuši un neko nezina. Vai mazpilsētā dzīvojošie ir nevērtīgāki? Vai mēs neesam pelnījuši skaistus un kvalitatīvus koncertus?
Diemžēl šoreiz jārunā ne vien par necieņu pret klausītājiem, bet arī pret pašu Mārtiņu. Vai tiešām izcilais Mārtiņš pelnījis vien blāvu piemiņas koncertu? Domāju, ka Mārtiņš būtu gribējis, lai viņa dziesmas skanētu skaisti un aizkustinoši – kā lielajā Rīgā, tā arī mazajā Alūksnē. Un tās arī skan skaisti, emocionāli un sirsnīgi… vien mūsu mūzikas atskaņotājos. Mārtiņa skaņdarbi šoreiz nesaviļņoja, lai gan tik ļoti gribējās sajust Mārtiņu, pieminēt un godināt…
