Šogad aprit 70 gadi kopš 1941.gada 14.jūnija deportācijām, kad no Latvijas uz Sibīriju varmācīgi aizveda
15 424, bet apcietināja 5263 cilvēkus. Pieminot šos notikumus, Alūksnē 14.jūnijā visi, kas vēlējās, pulcējās piemiņas brīdī pie Mātes tēla.
Represēto biedrības “Sarma” vadītāja Dzidra Mazika, uzrunājot klātesošos, rosināja mīlēt, cienīt un nepamest savu zemi, ko mums piešķīris pats Dievs. Alūksnes novada domes priekšsēdētājs Aivars Fomins uzsvēra, ka šie skarbie notikumi 1941. un 1949.gadā ir skāruši gandrīz katru latviešu dzimtu, bet mēs dzīvojam šodien un mūsu uzdevums ir atcerēties bijušo, veidot Latviju tādu, lai nekas līdzīgs neatkārtotos. “Jaunajai paaudzei, kas izaugusi atjaunotā Latvijas valstī, iespējams, ir grūti saprast 70 gadus senos notikumus, tādēļ tiem, kas to ir piedzīvojuši, atkal un atkal jāstāsta jaunajiem, lai tauta zinātu savu vēsturi,” atzina A.Fomins. Piemiņas brīža noslēgumā pie Mātes tēla gūla ziedi un sveces – tāpat kā pēc tam Alūksnes Lielajos kapos piemiņas vietā “Tiem, kuri nepārnāca”.
Simbolizē cilvēku likteņus
Īpašs 14.jūnijs izvērtās Ilzenes pagasta iedzīvotājiem. Šīs dienas vakarā tika atklāta piemiņas vieta represētajiem ilzeniešiem, kas izveidota ceļa krustojumā pie pagrieziena uz Jaunzemiem. “Ejot katru dienu garām šim krustojumam, intuitīvi nojautu, ka īstā vieta varētu būt šeit. Te netālu redzama lauzta priede, kas, ja mācētu runāt, spētu daudz ko pastāstīt par to cilvēku izmisumu un cerībām, kam nācies iet garām. Šī vieta izvēlēta arī tīri simbolisku iemeslu dēļ. Šeit ir krustojums, un arī to cilvēku likteņi, kam veltīta piemiņas vieta, savulaik atradās krustcelēs,” skaidro Inese Pušpure.
Viņa ir viena no biedrības “Ilzene attīstībai” dalībniecēm, pateicoties kurām īstenota ideja par piemiņu vietu. Tajā izveidots akmeņu krāvums, kam līdzās atrodas simbolisks sliežu fragments. Pie viena akmens piestiprināta plāksne represijās cietušo ilzeniešu piemiņai, uz kuras lasāmas dzejas rindas “vien paņemšu līdzi sev saujiņu balta vēja”. Līdzās atrodas soliņš, ko rotā skuju raksts. Soliņš tapis pēc Ilzenes pamatskolas vizuālās mākslas skolotājas Iritas Meleces skices, ko izgatavojis metālkalējs Laimonis Bāliņš. Viņš ir arī piemiņas plāksnes autors. Pie akmeņu krāvuma un sliežu fragmenta ieceres īstenošanas darbojušies Ainars Pušpurs, Vitolds Kazainis un Vasilijs Golovko.
Vieta, kur ļauties atmiņām
Piemiņas vietas izveide kopumā izmaksājusi 292,50 latus, no kuriem 158 lati iegūti Latvijas Hipotēku un zemes bankas sadarbībā ar Alūksnes un Apes novada fondu rīkotajā projektu konkursā “Atbalsts iedzīvotāju iniciatīvām”. “Izjūtu dziļu cieņu pret cilvēkiem, kas palīdz mums izglītoties par šiem smagajiem un traģiskajiem notikumiem,” atzīst Latvijas Hipotēku un zemes bankas Alūksnes filiāles vadītāja Māra Kauliņa.
Atceroties savus skolas laikus, viņa norāda, ka tolaik neviens par šiem notikumiem nerunāja, tāpēc tikai tagad sāk veidoties izpratne par notikušo. To veicina arī atmiņu stāstījumi, lai gan, kā atzīst I.Pušpure, ne visi vēlas par to runāt. “Tas arī bija iemesls, kāpēc vēlējāmies izveidot piemiņas vietu. Ne tikai tāpēc, lai šeit varētu pulcēties piemiņas dienās, bet lai šiem cilvēkiem būtu vieta, kur atnākt, atcerēties sev tuvos cilvēkus un nolikt ziedus par godu viņu piemiņai,” viņa saka.
