Fragments. Kāds tevi ir ievainojis – varbūt vakar, varbūt pirms veselas mūžības, un tu to nespēj aizmirst.
(Fragments)
Kāds tevi ir ievainojis – varbūt vakar, varbūt pirms veselas mūžības, un tu to nespēj aizmirst. Tu nebiji pelnījis šo ievainojumu. Tas bija dziļš, pietiekami dziļš, lai iespiestos tavā atmiņā. Un tagad tas tevi turpina sāpināt.
Tu neesi viens pats. Mēs visi kuļamies caur šo pasauli, kurā pat labu griboši cilvēki ievaino viens otru. Kad mēs ieguldām sevī dziļās savstarpējās attiecības, mēs atveram savas dvēseles citu neuzticības vai pat nodevības ievainojumiem.
Dziļi ievainojumi, kurus mēs nekad nebijām pelnījuši, ieplūst no mirušās pagātnes mūsu dzīvajā tagadnē. Draugs mūs nodod; kāds no vecākiem mūs ļaunprātīgi izmanto; dzīvesbiedrs mūs izmuļķo – šie ievainojumi nedzīst ar “rītdienu, kas gudrāka par vakaru”.
Vienu vai citu brīdi mēs visi esam vēlējušies, kaut varētu atgriezties pie kāda sāpīgāka brīža savā dzīvē. Dažiem cilvēkiem ir paveicies: viņiem šķiet, ir želsirdīgi dziedzeri, kuri izdala aizmāršības sulu. Viņi nekad netur ļaunu prātu, viņi neatceras vecus ievainojumus. Viņu sāpjpilnās vakardienas nomirst ar rītdienas atnākšanu. Bet lielākā daļa no mums piedzīvo, ka mūsu pagātnes sāpes turpina velties caur mūsu atmiņu un nav nekas, ko mēs varētu izdarīt, lai šo straumi apturētu. Nekas?
Piedošana ir Dieva izgudrojums, lai tuvotos pasaulei, kurā, par spīti labākajiem nodomiem, cilvēki ir netaisni viens pret otru un dziļi ievaino viens otru. Viņš sāka piedot mums. Un viņš uzaicina, lai mēs visi piedodam viens otram.
Gandrīz katra avīze rietumu pasaulē stāstīja par to, kā janvāra rītausmā 1984.gadā pāvests Jānis Pāvils iegāja Romas Rebibijas cietuma tumšajā kamerā, lai satiktu Mehmetu Ali Agca – cilvēku, kurš bija izšāvis lodi uz viņa sirdi -, un piedeva viņam. Bet pāvests ir profesionāls piedevējs, un tādam augsti stāvošam profesionālim var būt viegli piedot, kad viņš jau iepriekš zina, ka visa pasaule skatīsies. Ir divdesmitkārt grūtāk piedot vienkāršam cilvēkam, kuru neviens neievēro, piedot un aizmirst.
Piedošana ir mīlestības grūtākais darbs un mīlestības lielākais risks. Ja tu to pārproti, tā var padarīt tevi par kājslauķi vai par neciešamu manipulētāju. Piedošana šķiet gandrīz nedabiska. Mūsu taisnīguma izjūta mums saka, ka cilvēkiem būtu jāmaksā par to slikto, ko viņi izdara. Bet piedošana ir mīlestības spēja lauzt dabas likumu. Ja tu dzīvosi pietiekami ilgi, tev ir lielas izredzes, ka tevi ievainos kāds, kuru tu esi uzskatījis par savu draugu. Ja tu esi līdzīgs man, tu vari ļaut šim ievainojumam pūžņot un augt, līdz tas noslāpē tavu prieku. Kad tas notiek, tu esi iegājis piedošanas pirmajā posmā.
Es runāju par tādiem ievainojumiem, kuri dedzina un gremž mūsu iekšieni, tādiem, kurus nespējam sagremot, it kā tie būtu pārāk šķiedraini mūsu savstarpējo attiecību uzturā. Mūsu brūces citiem var šķist virspusējas, bet mēs labāk zinām – galu galā mēs esam tie, kuri tās jūtam. Vienmēr, kad jūtam, ka kāds mūs ir dziļi ievainojis, mēs visi tiekam iemesti šajā izšķirošajā posmā. Vai mēs ļausim sāpēm pieķerties mūsu sirdīm, kur tās noēdīs mūsu prieku? Vai arī mēs nepelnītā ievainojuma dziedināšanai lietosim piedošanas brīnumu?
