Valmieras drāmas teātrī 15.janvārī pulksten 18.30 ar izrādi “Orķestris” viesosies Neatkarīgais teātris “Kabata”.
Valmieras drāmas teātrī 15.janvārī pulksten 18.30 ar izrādi “Orķestris” viesosies Neatkarīgais teātris “Kabata”.
Par orķestri var saukt ne tikai mūzikas izpildītājus, par to var dēvēt arī komandu, kas veic saskaņotu, diriģenta uzraudzībai pakļautu darbu. Un reizēm par diriģentu mēdz dēvēt arī ko augstāku, ne tikai profesijas nosaukumu. Žans Anuijs ir viens no tiem pagājušā gadsimta franču dramaturgiem, kuram piemīt ne tikai ass prāts, spēja virknēt dialogus, bet arī filozofija, kas tiek pasniegta viegli un nepiespiesti – kā dzīve, kur kopā sajaukts gan smieklīgais, gan traģiskais. Un viņa orķestris ir ne tikai kopā sapulcināti mūziķi, tas ir patvērums vienādi domājošajiem, tas ir prieks mākslas alkstošajiem, tās ir mājas, kaut arī visi zina, ka – pagaidu.
Režisore Dita Balčus, kurai piemīt lieliskas organizatores spējas, intuīcija izrādes laba materiāla un komandas piesaistē, neatkarīgajā teātrī “Kabata” iestudējusi, un tur jau gadu veiksmīgi izrāda Ž.Anuija traģikomēdiju “Orķestris”. Katrs aktieris tajā spēlē ne tikai savu lomu, bet arī mūzikas instrumentu. Indra Burkovska, temperamentīgi valdonīgā Otransa kundze, spēlē akordeonu un trompeti, Ruta Vītiņa, vientuļa vecmeita Patrīcija, spēlē klarneti un flautu. Pie tam, abas aktrises taču reiz bija valmierietes, un kaut vai drusku, tā taču ir viņu viesošanās vietā, kur sperti pirmie skatuves soļi.
Pārējās lomās – Voldemārs Šoriņš, Raimonda Vazdika, Egija Missa, Aīda Ozoliņa, Kristiāna Balčus. Arī izrādes radošā komanda, kas paliek aizskatuvē, ir ne mazāk saistoša – mūzikas autors – Valmierā jau iepazītais komponists Māris Lasmanis, dziesmu tekstus dzejojusi Raimonda Vazdika, kostīmu māksliniece – teātrī nemaz tik bieži neredzēta māksliniece – Kristiāna Dimitere, bet kustības iestudējis 2002./2003.gada Latvijas teātra skatē nominētais horeogrāfs Alberts Kivlenieks, kas nu jau pierādījis spēju perfekti izjust izrādes žanru.
Izrāde ir par vientulību, bet arī par gaismiņām, kas cerības veidā vīd katram, tā ir par Otro pasaules karu, kurā kāda loma ir orķestra dalībniecēm, un tai pat laikā – laiks izrādē nespēlē tik lielu lomu, lai tam pievērstu uzmanību, tā ir par vienu šī orķestra koncertu kādā Francijas kūrortā un tā starpbrīžiem, kad atklājas mūziķu raibie dzīvesstāsti.
