Lai Latvija varētu runāt par savas tautsaimniecības attīstīšanu, atveseļošanu uz eksporta pieauguma rēķina, uzņēmējiem ir nepieciešams meklēt arvien jaunas nišas, rēķinoties ar globālajiem ekonomiskajiem procesiem, tā norāda “SEB bankas” ekonomists Dainis Gašpuitis.
– Bieži ir spriests par to, kā Latvijā vēl varētu mainīties inflācijas rādītāji. Kāda tad ir gaidāmā situācija gan šogad, gan arī nākamajā gadā?
– Šobrīd redzam, ka inflācijas rādītājs vēl ir salīdzinoši augsts, bet uz gada beigām tas pamazām mazināsies. Strauji pieaug gada vidējā inflācija – mūsu prognoze, ka tā varētu būt 4,4 procentu apmērā. Attiecībā uz nākamo gadu ir jāņem vērā globālie faktori, no kuriem esam atkarīgi. Pasaules ekonomikas attīstības fona ietekmē arī mūsu inflācijas rādītājs būs zemāks, nekā novērojam šogad. Nav gaidāmi ne šoki energoresursu, ne pārtikas cenu jomā. Kopējais lielais pieprasījuma pieaugums pēc pārtikas, kas saistījās ar ekonomikas kāpumu, šobrīd vairs nav jūtams. Ir pazuduši ierobežojuma riski, kas saistījās ar sliktu ražu un dažādu resursu eksporta samazināšanu. Lai gan, protams, pieprasījums turpina augt, it īpaši lielajos reģionos – Āzijā. Iedzīvotāju skaits pasaulē turpina augt. Garākā termiņā pārtika pasaulē, protams, kļūs stipri dārgāka. Arī energoresursu cenu jomā šobrīd nav pamata gaidīt lielu pieaugumu, asas svārstības, tomēr pilnībā no tā izvairīties ilgtermiņā nevarēsim. Eksportējošās valstis ir ieinteresētas šiem resursiem noturēt augstu cenu, jāņem vērā arī ASV dolāra drukāšanas sekas, kā arī fakts, ka, piemēram, Kanādas reģionā naftas ieguves pašizmaksa ir kļuvusi stipri vien augstāka.
– ASV ir paziņojusi par mērķi veikt būtisku valsts tēriņu samazinājumu, turklāt ilgtermiņā. Kādu iespaidu šis aspekts var atstāt uz Latvijas ekonomiku?
– Tas šobrīd ir viens no ietekmējošajiem faktoriem uz visas pasaules ekonomiku, skarot pat ietekmīgo valstu budžetus. Viens no riskiem pasaules ekonomikai, uz ko norādījis arī Starptautiskais Valūtas fonds – izdevumu ierobežošana ir ļoti laba lieta, bet, lūdzu, nevajag to darīt visiem reizē. Jā, nepieciešamība pēc fiskālās konsolidācijas lielajās valstīs ir būtiska, bet, ja to dara visi reizē, tas var negatīvi atsaukties uz pasaules ekonomiku.
– Bieži uzsvērts, ka Latvijas eksportu iespējams atveseļot tieši eksporta dēļ. Tajā pašā laikā ekonomiskās problēmas ir gan ASV, gan eirozonā. Vai nav tā, ka samazinās tieši tie tirgi, uz kuriem mēs eksportējam?
– Zināma starptautiskās tirdzniecības pārbalansēšana, protams, būs nepieciešama. Pasaule ir kļuvusi ļoti atvērta, un nesabalansētība, kas ir vērojama daudzās valstīs, ir viens no iemesliem krīzei, kuras priekšā pašlaik esam. Ja netiek sabalansēta vienas valsts strādāšana ar pārpalikumu ar citas valsts pārmērīgu dzīvošanu uz parāda, mēs nonākam pie nesabalansētības.
Mums, lai veicinātu patēriņu, līdzekļi ir jānopelna. Atrodot savu nišu, strādāt ir vieglāk nekā iet iekšā stabilā tirgū un konkurēt ar lielajiem koncerniem. Tādējādi arī eksportam ir jānotiek caur vienmērīgu attīstību ar visu ekonomiku, neaizmirstot arī pakalpojumus un citas jomas.
– Nereti tiek apgalvots, ka gadījumā, ja pasauli skars jauna krīze, jauna recesija, šoreiz tas Latviju var neskart tik smagi kā iepriekš. Cik tas ir objektīvi, bet cik – nepamatots optimisms?
– Attiecībā uz jaunas recesijas iespējamību vairs nav jāskatās tik globāli, bet gan detalizētāk uz konkrētākiem reģioniem. Nav gaidāms, ka gadījumā, ja būs recesija, tā būs tikpat visaptveroša kā iepriekš. Daudzi rādītāji, piemēram, kapitāla patēriņš un investīcijas, jau tagad ir zemu nospiesti. Tādējādi arī iespēja, kur krist, ir pazudusi. Tāpēc mēs varētu sagaidīt reģionālu krīzi, kas gan arī var radīt jautājumus par to, kā eirozonā tā tiktu vadīta saistībā ar lielo parādu krīzi.
– Bet vai tiešām reāla ir situācija, ka eirozonas parādu krīze varētu uz Latvijas ekonomiku neatsaukties?
– Ja paraugāmies uz mūsu reģionu, kļūst skaidrs, ka divi lielākie tirgi, uz kuriem tas strādā, ir Krievija un Vācija. Mūsu lielākie tirgi ir Igaunija un Lietuva. Igaunijai lielākais tirgus ir Somija, bet somiem – Krievija, Vācija, Zviedrija. Savukārt Lietuvai lielākais tirgus ir Krievija. Toties Krievijas ekonomika vistiešākajā mērā balstās uz eksportu un labām energoresursu cenām, kas savukārt ir atkarīgas no kopējās ekonomiskās situācijas pasaulē. Tādējādi nav brīnums, ka Krievija ir paziņojusi – ja nepieciešams, tā ir gatava atbalstīt eirozonu. Tā visa rezultātā es šobrīd neredzu pamatu kaut kādam haosam vai sabrukumam. Reālākais scenārijs ir tāds, ka kopējā finanšu tirgus radītā turbulence, nenoteiktība ar Grieķiju, Spāniju un Itāliju, kā arī nepieciešamība pēc fiskālās sabalansētības var mazināt izaugsmi nākamajā gadā. Visticamāk, mēs redzēsim, ka mūsu izaugsme nākamgad palēninās arī eksporta tirgu dēļ. Jāņem vērā, ka arī Vācijas ekonomikas prognozes nākamajam gadam samazinās no trim līdz nedaudz virs viena procenta. Lejupslīdes riski saglabāsies, bet, ja tiks pieņemti saprātīgi, pārdomāti lēmumi, no recesijas mēs izvairīsimies.
– Ko varētu nosaukt pa galveno iemeslu šogad Latvijā novērojamajai inflācijai – patēriņa pieaugums, nodokļu un regulējamo cenu kāpums vai vēl kaut kas cits?
– Vispirms bija nodokļu konsolidācijas efekts. Tika radīts efekts, kas veicināja arī energoresursu un patēriņa cenu kāpumu. Protams, jārunā arī par pasaulē vērojamo pieprasījuma kāpumu, piemēram, pārtikai. Diezgan strauji atjaunojās pozitīvās gaidas, un arī tas atsaucās uz mūsu tirgu. Jārunā arī par dažādām niansēm, piemēram, griķu cenu kāpumu, kā arī mirkli, kad pēkšņi pietrūka kartupeļi, kam arī bija sava loma.
– Uz kā rēķina pieauga iekšējais patēriņš? Nevar taču apgalvot, ka šogad būtu audzis iedzīvotāju ienākumu līmenis.
– Pašreiz vērojamais tirdzniecības kāpums lielā mērā ir pateicoties automašīnu pārdošanas pieaugumam. Daudzi uzņēmumi sāk atjaunot savus autoparkus, privātpersonām atkal ir vieglāk pieejams līzings. Mazumtirdzniecībā pēdējos mēnešos ir pieaugusi aktivitāte patēriņa kredītu jomā. Tā vai citādi ekonomikas pieaugums, efektivitāte tomēr ir bijusi. Sava loma šeit ir arī ēnu ekonomikai – vairumā gadījumu šādi iegūta nauda tiek novirzīta patēriņa preču iegādei. Arī bezdarbs nedaudz ir samazinājies.
Ļoti liels iespaids ir no tūristu pieplūduma Latvijā, it īpaši Rīgā, kur “šopings” lielā mērā balstās uz nerezidentiem. Ļoti daudz pie mums ir redzamas gan automašīnas ar Krievijas valsts numura zīmēm, gan arī ārvalstu satiksmes autobusi. Protams, nevar noliegt, ka iekšējais pozitīvisms, it īpaši gada otrajā ceturksnī, kļuva jūtami lielāks. Iespējams, šis pozitīvisms bija subjektīvs, bet patērētāji kļuva nedaudz atbrīvotāki. Iespējams, sava loma tam bija dažādiem ekonomiskajiem rādītājiem, kuri pēdējā laikā uzlabojas. Piemēram, bezdarba līmenis valstī gan joprojām ir augsts, bet tam ir tendence samazināties – nodarbinātība pieaug. Tas rada nelielu drošības sajūtu.
Protams, kopējā iedzīvotāju pirktspēja joprojām ir ļoti zema, un negatīva loma šajā sakarā ir bijusi inflācijai. Bruto algas pieaugumu, kas nelielā apmērā tomēr bija manāms, faktiski noēda inflācija. Tas viss kopumā tomēr bija par labu tam, lai iedzīvotāji nedaudz aktivizētu patēriņu.
– Savulaik izskanēja bažas, ka Latvijas ekonomiskā attīstība no recesijas pāraugs tā saucamajā stagflācijā. Vai šādas bažas vēl ir aktuālas?
– Mēs joprojām ļoti daudz diskutējam par to – ir vai nav vēl Latvijā ekonomiskā krīze. Te jautājums ir par to, kā katrs no mums to saprot. Protams, vienmēr ir jāskatās uz to punktu, no kura lejupslīde ir sākusies. Skaidrs, ka mūsu savulaik sasniegtās izaugsmes augstākais punkts patiesībā bija ilūzija – tas bija “burbulis”, ko radīja nesamērīgi aizņemta nauda. Šobrīd ekonomika tiešām ir sabalansējusies savu iespēju robežās. Pirktspēja, protams, ir nospiesta, bet to veicināt mēs varam tikai tad, ja spējam attīstīt eksportējošo, ienākumus ģenerējošo ekonomikas daļu. Nenoliedzami mums ir jāņem vērā arī reālā situācija pasaulē, kas norāda, ka tuvākajos gados tik fundamentāla, strauja izaugsme, kādu vērojām laika posmā no 2000. līdz 2007. gadam, vairs nebūs. Daudz kur parāds ir ļoti lielā mērā akumulēts. Uzticība un ticība tam, ka es varu aizņemties, plānot savu darbību, rēķinoties, ka mana darbība aug, vairs nav tāda kā agrāk. Savulaik mēs daudz ko darījām uz parāda, bet šobrīd ticība parādam vairs nav tik liela. Kamēr parādu līmenis tiks nolīdzināts līdz tādam līmenim, kas rada ticību gan pasaulē, gan arī pašmāju tirgū, paies vairāki gadi. Tādējādi ir skaidrs, ka mūsu izaugsme vairs nebūs tik viegla un brīva, kādu mēs nesenā pagātnē bijām pieraduši redzēt. Vairs nevaram rēķināties ar astoņu līdz desmit procentu lielu ekonomikas pieaugumu gadā. Mēs, protams, redzam, ka atsevišķi nišas uzņēmumi spēj augt diezgan ātri, bet tas ir iespējams tikai tik ilgi, kamēr tie ir mazi. Un, protams, ekonomikas pieaugums būs stipri vien mērenāks. Fundamentāli makroskaitļi rāda, ka mēs savā attīstībā esam pavirzījušies pareizā virzienā, bet pie tādām atziņām kā mēs ir nonākušas daudzas valstis. Ja esam izdomājuši atnākt uz kādu tirgu, kur ir nonākuši vēl kadi konkurenti, mūsu iespējas kļūst ierobežotākas. Šeit runa ir gan par makrolīmeņa, gan mikrolīmeņa jautājumiem – mums jākļūst koncentrētākiem, eksportsējīgākiem. Mūsu ekonomika ir maza, darbaspēka resursi – ierobežoti, tāpēc jeburai darbībai jābūt rūpīgi izplānotai.
