Ir atkal 14.jūnijs. 1941.gadā izsūtītie atceras dienu pirms 60 gadiem un gadus Gulaga nometnēs Sibīrijā.
Ir atkal 14.jūnijs. 1941.gadā izsūtītie atceras dienu pirms
60 gadiem un gadus Gulaga nometnēs Sibīrijā. Daudziem to darīt negribas, jo pārāk sāpīgas ir atmiņas.
Neizraudātās ilgas pēc dzimtenes, māju un ģimenes zaudējuma asaras, šķiet, 40 grādu salā ir pārvērtušās ledū. Ja tās atkausēs, veidosies sāpju jūra. Un atgriešanās prieks jaucas ar sāpēm par krāsmatu pelnos gruzdošajām oglēm no vecāku sētas. Bet ir izaugusi paaudze, kam represiju sāpes ir svešas. Anda Līce saka, ka viņa katru gadu stāsta skolu audzēkņiem savas atmiņas, taču baidās kļūt par štata runātāju. Pārdzīvojuma sāpes klausītāji nevar ne redzēt, ne izmērīt. Filma par Alūksnes rajona represētajiem dos iespēju ielūkoties šo cilvēku acīs, ieklausīties, kā mainās balss, aizskarot dziļi slēpto, un redzēt, kā roka ceļas atvairīt acīs sariesušos miklumu.
“Vienmēr domāju, kāpēc šie cilvēki ir tik gaiši un labestīgi. Tagad es to zinu. Viņi ir tik daudz pārdzīvojuši un izcietuši, ka nevēlas citiem nodarīt sāpes,” secina filmas idejas autore Inese Janēviča. Jā, it kā sen zināma atziņa – nedari otram to, ko pats sev nevēlies. Taču mums katram sava sāpe liekas pati lielākā un svarīgākā. Un bieži gadās, ka bez iemesla vai prieka pēc (?) darām pāri citiem. Katram cilvēkam ir savs sāpju slieksnis, un ievainot var arī nepārdomāts vārds. Taču tās nav sāpes, kas apskaidro un dara labākus.
Šodien stāvam pie tūkstošiem cilvēku sāpju sliekšņa, īsti neapjaušot, cik augsts tas ir. Represēto klubs “Sarma” aicina būt kopā. Vai atsauksimies? Nevar pie sliekšņa zināt un saprast, kas notiek aiz durvīm. Vēl ir laiks tās atvērt. Ar katru gadu mazāk paliek cilvēku, kas ir viņpus sliekšņa. Kas saglabāsies atmiņā un sirdī, kad vēstures grāmatās lasīs, ka komunistiskais genocīds valstī samazināja latviešu īpatsvaru no 77 līdz 55 procentiem?
