Tematam ierosmi deva kādas paziņas stāsts. Viņas ar draudzeni mācījušās Rīgā. Jau pirmajā dienā apsēdušās vienā solā, vēlāk kopmītnē dzīvojušas vienā istabiņā.
Tematam ierosmi deva kādas paziņas stāsts. Viņas ar draudzeni mācījušās Rīgā. Jau pirmajā dienā apsēdušās vienā solā, vēlāk kopmītnē dzīvojušas vienā istabiņā. Abām paticis teātris, kino.
Kursabiedri viņas uzskatījuši par ideālām, nešķiramām draudzenēm. Viena no otras nav slēpušas pirmās mīlestības vēstules. Atklājušas viena otrai, kā veicies ar jauniepazīto puisi. Dalījušās priekos un bēdās, nereti pirms stipendijas arī maizes riecienu dalījušas uz pusēm.
Paziņai vecākiem laukos piederējusi māja, tēvs pārdevis agros kartupeļus, tāpēc viņai makā allaž bijis vairāk naudas. Nereti pēc vecāku apciemojuma varējušas pat uz balli aiziet. Sākumā draudzene visu pieņēmusi ar prieku un pateicību. Vēlāk – pašsaprotami. Bet pēdējā kursā draudzenei radušās citas draudzenes, kuras arī bijis jāpabaro.
Manai paziņai smagi saslimis tēvs. Rocība sašaurinājusies, jo skolojami bijuši arī citi bērni. Lielākā naudas daļa iztērēta par zālēm. Draudzene to negribējusi saprast. Kādā dienā viņa, nesaņēmusi nepieciešamo naudas aizdevumu, demonstratīvi savākusi mantas un aizgājusi uz citu istabu, pēc tam aprunājusi. Vēlāk izrādījies, ka jaunā draudzene bijusi, kā šodien saka, no “biezo” aprindām, tikai no cita kursa. Mana paziņa ilgi nevarējusi nomierināties, ka draudzība, ko viņa uzskatījusi par lielāko vērtību, sašķīdusi kā ziepju burbulis. Tikai tad nākusi atskārsme, ka draudzība bijusi ar viņas naudu, ne viņu pašu.
Trauma sirdī tomēr palikusi, tālab arī tagad draudzeņu neesot, jo baidoties pievilties. Arī bērniem neiesakot draudzēties, jo neesot pārliecināta, vai dēla draugs ciemos nākot no tīras sirds vai jaunā velosipēda dēļ. Viņa uzskata, ka pie pilnas bļodas draugu daudz. Īsto vērtību nosakot tikai nelaimē iegūtais draugs.
Draugs, draudzība. Skaisti un viedi vārdi. Tos izrunājot, atmiņā ataust bērnu dienu draugi, skolas gadu draugi, sirdsdraudzenes, ģimenes draugi. Cik no viņiem ir patiesi? Tādi, kas ies caur uguni un ūdeni? Kuri nevērtēs pēc ieņemamā amata, pēc maka biezuma?
Kurzemes pusē dzīvo man tuva paziņa, viņa vēstulē žēlojās, ka draugu loks sašaurinājies līdz minimumam. Iemesls – minimālā rocība. Kad vīrs bijis dzīvs un abi labi pelnījuši, tad uz saviesīgiem vakariem draugi aicināti katru mīļu reizi. Kad ģimenē iegādājušies mašīnu, viņu reitings dubultojies.
Atceros, ka toreiz es (viņas ziedulaikos) vēstules saņēmu it kā garāmejot, labi, ja gadā reizi. Ciemos neaicināja. Cieša draudzība mani ar viņu nesaistīja, tāpēc ļaunā neņēmu. Tikai nodomāju, ka taisnība vien ir – pie pilnas bļodas draugu daudz.
Biju lieciniece kādai ģimenes traģēdijai, kur vīrs, kamēr sieva gaidīja bērniņu, uzsāka seksuālas attiecības ar sievas tā saucamo sirdsdraudzeni. Gadījums beidzās letāli. No lielā pārdzīvojuma bojā aizgāja sieviete un vēl nedzimušais bērns.
Arī man ir bijuši draugi, kuri stāvēja ap mani, kad veicās, taču es nevienam īpaši neuzticējos. Pareizi vien darīju, jo vēlāk dzirdēju, ka atstāsta citiem to pašu mazumiņu, ko biju uzticējusi.
Ne velti tautā ir paruna: “Pasargi mani no draugiem, no ienaidniekiem pasargāšos es pats.” Nodot var tikai draugs.
Tomēr mēs ilgojamies pēc draugiem un uzticamies viņiem, jo cilvēks ir sociāla būtne. Mana mammīte, dzīvē daudz pieredzējusi sieviete, no jaunības dienu draudzenēm tuvumā paturēja tikai vienu. Viņa nekad nepriecājās par maniem draugiem manas dzīves spožākajos periodos. Viņa tos uzskatīja par “maldugunīm”. Tā arī bija. Līdzko biju ielejā – draugi pazuda kā rīta rasa.
Gadiem ejot, arī es esmu pārvērtējusi draugu un paziņu loku. Patiesā priekā sirds iesilst tikai par dažiem cilvēkiem.
Tikai vienam no viņiem esmu ļāvusi ieskatīties manas dvēseles dārza vistālākajā stūrītī. Kāpēc? Tāpēc, ka dvēsele ir visjūtīgākā no visiem ziediem. Mūs nesaista ne nauda, ne manta. Tās ir tīras attiecības, kurās ir uzticēšanās, sirds valoda un atbildības sajūta.
