Lai veicinātu jauniešu izpratni par personīgo finanšu jautājumiem, „Swedbank” Privātpersonu finanšu institūts organizē skolēnu zinātniski pētniecisko darbu konkursu „Jaunais finanšu eksperts 2012”. Skolotājas pamudināts, piedalīties konkursā nolēma arī 16 gadus vecais Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolas absolvents Oskars Niks Mālnieks. Šobrīd jaunietis mācās Priekuļu un Jāņmuižas Valsts tehnikuma 1.kursā, kur apgūst ekotūrisma specialitāti.
Lai gan savu nākotni nolēmis saistīt ar tūrismu, tuvas viņam ir arī eksaktās zinātnes. No septiņām piedāvātajām tēmām priekšroka dota „Kabatas nauda – pirmā finanšu plānošanas pieredze”. „Tobrīd šī tēma man bija ļoti aktuāla. Tikko biju sācis dzīvot patstāvīgi, tāpēc pašam nācās domāt, kam un cik daudz tērēt, lai naudas pietiktu visam nepieciešamajam un varētu iekrāt arī kādam lielākam pirkumam,” Oskars skaidro savu izvēli. Pēc gandrīz pusgadu ilga darba punkts pielikts pētījumam „Jauniešu kabatas naudas plānošanu ietekmējošie faktori”. Bez viņa iesniegti vēl vairāk nekā 100 darbi, kuru autori pretendēja uz godalgoto vietu naudas balvām.
Uz konkursa noslēgumu uzaicināti tikai deviņi labākie, tostarp arī Oskars. Lai gan finālā puisis palika 5.vietā, pētījums sniedzis daudzas vērtīgas atziņas, kas vainagojušās ar jaunām idejām. „Darbs sastāvēja no teorētiskās un praktiskās daļas. Teorētiskajā daļā iekļāvu savas zināšanas, praktiskajā aptaujāju skolasbiedrus. Pēc viņu sniegtajām atbildēm, meklēju literatūru, kas palīdzētu izprast naudas plānošanas vai neplānošanas iemeslus,” viņš saka.
– Pie kādiem secinājumiem nonāci?
– Aptaujā piedalījās 204 jaunieši, kas atbildēja uz 28 jautājumiem. Noskaidrojās, ka gandrīz puse jauniešu savu kabatas naudu neplāno. Tie ir 46 procenti. Pārējie plāno, taču ļoti vispārīgi. Tikai katrs desmitais jaunietis var teikt, ka kabatas naudu plāno, rūpīgi fiksējot ienākumus un izdevumus. Vaicājot, kādi ir galvenie neplānošanas iemesli, jaunieši atzina, ka tas ir motivācijas trūkums. Otrs galvenais iemesls ir nezināšana. Ja neviens viņiem nav stāstījis par nepieciešamību plānot budžetu un tā ieguvumiem, tad no kurienes gan radīsies vēlme to darīt?
– Vai neplānošanas iemesli sakņojas ģimenē?
– Tieši tā. Ja vecākiem trūkst zināšanu par budžeta plānošanu vai viņi pret to izturas bezatbildīgi, tad ko gan viņi var iemācīt saviem bērniem? Gadījumos, kad tas tiek darīts, ļoti svarīgi būtu iesaistīt ģimenes budžeta plānošanā arī jauniešus. Tā viņi gūtu pieredzi, kas noderētu, uzsākot patstāvīgu dzīvi. Par to rakstīju arī sava darba ievadā, akcentējot problēmas, ko kabatas naudas neplānošana var nest nākotnē. Ja jaunietim netiek iemācīta sabalansēta budžeta plānošana, tad nākotnē viņš var kļūt par kārtējo vieglprātīgo kredītņēmēju, kurš aizņemas naudu, bet nespēj to atmaksāt. Visticamāk, budžetā dominēs nepārdomāti tēriņi, kas beigsies ar kredītu jūgu un parādiem. Savā ziņā tā ir mana darba lielākā vērtība. Pētījums par situāciju šobrīd, lai varētu modulēt, kāda būs nākotnes sabiedrība.
– Kas ir tie pirkumi, kuriem šobrīd jaunieši tērē savu naudu?
– Galvenokārt nauda tiek tērēta pārtikai un transportam. Tas attiecas uz jauniešiem, kas dzīvo kopmītnēs. Vidusskolēniem, kuri joprojām dzīvo pie vecākiem, tēriņos dominē apģērbs. Vēl noskaidrojās, ka ļoti izplatīta tendence ir nepārdomātie pirkumi. Piemēram, jaunietis ierauga, ka veikalā var nopirkt futbola bumbu ar atlaidi, kas viņam iepatīkas. Par to tiek atdota visa nauda, lai gan varbūt ir tikai pirmdiena, viņam jāizdzīvo līdz piektdienai un vēl jātiek līdz mājām pie vecākiem. Tie saucamie “ašie pirkumi” veido ievērojamu daļu izdevumu. Šī problēma jauniešiem ir kopīga ar pieaugušajiem. Nepārdomāto pirkumu tendence nereti tiek pārmantota no vecākiem.
– Vai nauda tiek tērēta arī alkoholam un tabakas izstrādājumiem?
– Tas bija viens no jautājumiem. Visinteresantākais, ka vairumam aptaujāto nebija 18 gadu, bet šīm lietām naudu tērē gandrīz puse. Alkohols un tabaka veido otro lielāko izdevumu daļu pēc pārtikas un transporta.
– Kāds ir jauniešu kabatas naudas apmērs?
– Konkrētos ciparos neprasīju, bet vairāk nekā 70 procenti atzina, ka naudas ir pietiekami. Lai izdzīvotu nedēļu un pietiktu naudas transportam, optimālā summa tika minēta 20 lati. Tajās ģimenēs, kur bija problēmas ar kabatas naudas nodrošināšanu pietiekamā apmērā, jaunieši cītīgāk mācījās, lai tiktu pie stipendijas. Šie jaunieši bija arī tie, kuri visapzinīgāk sekoja līdzi saviem izdevumiem.
– Vai starp jauniešiem bija arī tādi, kas naudu pelna paši?
– Jā, bija. Ne vienmēr tas tika formulēts kā oficiāls darbs, jo daži jaunieši strādā pie saviem vecākiem. Šiem jauniešiem ienākumi nebija no mazajiem. Tie bija vairāk nekā 100 lati. Atsevišķos gadījumos ienākumi sasniedza 500 latus mēnesī. Tās bija summas, ko liela daļa, pat apzinīgi strādājot, nenopelna. Šajā sakarā parādījās vēl viena interesanta iezīme. Tiklīdz ienākumi pārsniedz izdevumus, tā jaunietis vairs neplāno savu budžetu. Viņam ir vienalga, cik un kam viņš tērē naudu, jo zina, ka tāpat pietiks. Otra daļa bija tie, kuriem naudu pietiekamā apmērā dod vecāki.
– Kādas idejas radās risinājumiem?
– Ar skolotāju secinājām, ka jauniešus ar kabatas naudas plānošanu varētu sākt iepazīstināt, tiklīdz viņiem tā tiek dota. Nevis gaidīt līdz vidusskolai, kad jaunietis jau ir pieradis, ka viņam tiek dota nauda, ko var tērēt, kā pašam patīk, bet darīt to jau pirmajās klasēs. To varētu darīt gan vecāki, gan skolotāji, iepazīstinot ar kabatas naudas plānošanas nepieciešamību un ieguvumiem caur spēlēm vai praktiskiem uzdevumiem. Vienkārši man šķiet, ka lielākā problēma ir nezināšana. Ja jaunieši saprastu, ka, sekojot līdzi saviem izdevumiem, iespējams iegūt vairāk, tad viņi pret naudu attiektos ar lielāku atbildības sajūtu.
– Vai tas bija vienīgais piedāvātais risinājums?
– Nē, es izdomāju arī jaunu inovatīvo metodi, ko prezentēju savā darbā. Mana ideja bija ieviest budžeta plānošanas iespējas ar mobilā telefona un “bluetooth” funkciju. Mūsdienās cilvēkiem patīk, ja visu var izdarīt ātri, ērti un vienkārši. Kurš gan gribēs krāt čekus un plānot budžetu, ja tam jāatvēl kāda pusstunda dienā? Mans piedāvājums bija izveidot pilnīgi jaunu programmu. Ar tās palīdzību čeki par pirkumu veikalā tiktu nosūtīti uz telefonu elektroniskā veidā. Vēlāk tos varētu apstrādāt datorā, tādējādi plānojot savu kabatas naudu. Sarēķināju, ka vidēji dienā tas aizņemtu tikai trīs minūtes laika – tikpat daudz, cik izspēlējot trīs mazas spēlītes “draugiem.lv”. Patērēto laiku mēs tikpat kā neizjustu, tomēr reālais ieguvums būtu iespēja sekot līdzi saviem izdevumiem, veikt pārdomātākus pirkumus un beigās arī kaut ko ietaupīt, lai iegādātos kaut ko noderīgāku.
– Konkursa organizatori ieinteresējās par tavu ideju?
– Pagaidām mans piedāvātais variants palika bez īpašas uzmanības. Es arī painteresējos, ka tādas programmas izstrādei būtu nepieciešami 6 līdz 12 mēneši. Ja vien, protams, tam atrastos finansējums. Un, ja tāda programma tiktu radīta, tad arī visiem veikaliem būtu jānodrošinās ar “bluetooth” raidītājiem. Diez vai visi gribētu tērēt naudu kaut kam tādam.
– Šobrīd internetbankās tiek piedāvātas arī budžeta plānošanas iespējas. Ar ko tava programma atšķirtos?
– Pagājušajā gadā šī lieta parādījās vienā citā pētījumā par ģimenes budžeta plānošanu. Izrādījās, ka internetbankas budžeta plānošanas iespējas izmanto vien retais, jo tā noder tikai tad, ja visi pirkumi tiek veikti ar karti. Jauniešu gadījumā pamatā tiek izmantota skaidra nauda. Mums patīk sajust naudu rokās. Tādā ziņā manu jauno programmu varētu izmantot jebkurš.
– Vai tavam darbam būs turpinājums?
– Ar skolotāju runāju, ka labprāt turpinātu pētījumu, izvēršot to plašāk. Mani vienkārši interesē, vai tie skaitļi, kas parādās manā darbā, atbilst situācijai visā Latvijā, kā arī to, vai pastāv atšķirība starp pilsētu un laukiem. To es darītu tīri ziņkārības pēc. Vienkārši pētījums noslēdz tikai vienu ciklu. Ja radīsies iedvesma, labprāt to pabeigšu līdz galam, apkopojot datus par Vidzemi vai pat visu Latviju. Varbūt rezultāts kādam noderēs. Varbūt tai pašai “Swedbank” vai ar jauniešu izglītošanu saistītiem cilvēkiem.
