Alūksniete Ganda Beķere trešo gadu ir pensionāre, bet daudzi vēl atceras viņas ceptos konditorejas izstrādājumus.
Alūksniete Ganda Beķere trešo gadu ir pensionāre, bet daudzi vēl atceras viņas ceptos konditorejas izstrādājumus. Gandas vārds tiem bija labas kvalitātes zīme. Tagad viņa vairs neko necep, rūpējas par visu, kas aug piemājas dārzā un siltumnīcā. Bet veselības un možuma stimulu dod bērni un mazbērni.
“45 gadus esmu strādājusi Alūksnes patērētāju biedrības sistēmā. Bieži vien mājās devos pusnaktī, lai no rīta varētu tirgot svaigu produkciju. Strādāju no sirds, un apbalvojumu ir pilna kastīte. Turklāt vēl darbs tēva saimniecībā un kolhozā, tāpēc kopējais darba stāžs ir 55 gadi. Man bieži jautā, vai nav žēl, ka viss ir tā mainījies. Mani tas neskar. Tagad ir cits laiks, un katrs dara, kā labāk un izdevīgāk. Es priecājos par to, kas padarīts,” spriež G.Beķere.
Svin apaļas jubilejas
Viņa ir dzimusi Līgovakarā. Tie būs īpaši svētki, jo Ganda atzīmēs 75. jubileju. Bet gads sākās ar Zelta kāzām, jo kopā ar vīru Edmundu nodzīvota puse gadsimta. Viņa stāsta, ka sākumā nav ievērojusi Edmunda ciešos skatienus, tomēr vēlāk saprata – īstais nav jāmeklē kaut kur citur, un droši teica “jā”. “Līdz šim vēl neesmu vīlusies. Labi dzīvojam. Vienīgie strīdi, ja tā var teikt, bijuši par vīra aizraušanos – medībām. Tā viņam bija sirdslieta, tāpēc sestdienās un svētdienās devās uz mežu,” atklāj G.Beķere. Sākumā viņa dusmojās, bet tad pārstāja. Un savs labums jau arī tika. Mājās varēja gatavot un žāvēt desas vai citus meža dzīvnieku gaļas produktus.
Lepojas arī ar znotu
Tagad Edmunds dzīvo mājās, jo nav vairs tik stipra veselība. Abi ar Gandu gaida ciemos bērnus un mazbērnus, kas ir seši. Viņi palīdz vecākiem saimniecības darbos. “Nespēju vien Dievam pateikties par tik mīļiem bērniem. Turklāt visi kā viens atzīst, ka Latvijai ir vajadzīgi izglītoti cilvēki,” ir gandarīta G.Beķere.Vecākajam mazbērnam jau būs 23 gadu, strādā un mācās par ekonomistu. Mazmeita ir reklāmas dizainere un mācas Liepājas Pedagoģiskajā institūtā. Viens mazdēls ir jurists, viens būs teologs, un vēl viens šogad beigs Vidzemes augstskolu Valmierā, bet jaunākais vēl mācās pamatskolā. Beķeru meitas dzīvo Rīgā un Ogrē. Ganda lepojas arī ar znotu, kas ir ļoti strādīgs. “Tiltiņu no apaļkokiem uzbūvēja, ābelēm vecos zarus izzāģēja un vīnogas iestādīja. Viņš prot visus darbus,” ir pārliecināta sievasmāte.
Sava možuma recepte
Par spīti gadiem Ganda aizvien ir žirgta un smaidīga. Mājas ārpusē un telpās viss ir rūpīgi sakopts. Viņa negaužas, bet priecājas par to, ko var paveikt. “Par garlaicību nesūdzos. Ziemā adu un tamborēju. No pavasara līdz rudenim strādāju dārzā. Eju ogot, sēņot un gatavoju krājumus ziemai. Tomēr varu arī ne tikai avīzes un žurnālus, bet plauktos saliktās grāmatas izlasīt,” saka Ganda. Goda vietā ir ģimenes relikvija – Dziesmu grāmata ar ierakstu Mildai Krūpenai iesvētībās 1016.gada 8.maijā. Alūksnes evaņģeliski luteriskajā baznīcā. Tā ir atmiņa no Edmunda mātes, kad viņai bija sešpadsmit.
Paziņas taujā Gandai, kā viņa spējusi sevi saglabāt un aicina atklāt atjaunošanās recepti. “Nekā īpašam man nav, ko stāstīt. Ceļamies ap astoņiem, tad ēdam brokastis. Tāpat savas laiks ir pusdienām un vakariņām, bet pēc pulksten 18.00 vairs nenašķojamies. Ēdienkartē ir daudz augļu un dārzeņu,” viņa klāsta. Televīzijas pārraides gandrīz neskatās, arī ciemos Beķeru pāris iet maz. Viņi relaksējas dārzā. Bieži satiekas ar kaimiņiem, kas ir labi cilvēki. Ganda domā, ka ķildīgi kaimiņi spēj sagandēt veselību. “Tomēr nekas tā nepalīdz dzīvot kā bērni un mazbērni – mūsu atvases,” atzīst G.Beķere.
Viņa laista izkaltušo dārzu un siltumnīcu. Starp vīnogulāju leknajām lapām manāmi ziedpumpuri. “Tie ir jau piekto gadu, un ceru, ka drīz ar vīnogām varēšu cienāt arī mazmazbērnus,” Ganda ir optimiste.
