Lauksaimnieciskās produkcijas cenas pēdējā laikā ir strauji augušas, tomēr lielākie ieguvēji no tā ir nevis paši lauksaimnieki, bet gan izejvielu ražotāji un tirgotāji. Turklāt graudu cenas starptautiskajā biržā sāk kristies, apstiprina viena no biedrības “Zemnieku saeima“ līderēm Maira Dzelzkalēja.
– Pēdējā gada laikā pārtikas produktu cenas Latvijā ir būtiski pieaugušas. Vai pieļaujat, ka šis kāpums varētu turpināties visu gadu?
– Attiecībā uz pārstrādāto produkciju – nav pamata uzskatīt, ka cenas samazināsies. Tam ir vairāki iemesli. Ļoti augsta ir degvielas cena, kas veido ļoti lielu pašizmaksas daļu. Tāpat jāmin elektroenerģijas un gāzes cenas, kas arī nav mazas. Tas viss atstās negatīvu ietekmi uz cenām.
– Jārēķinās arī ar lauksaimnieciskās produkcijas iepirkuma cenu kāpumu?
– Iepirkuma cenas mums ir atkarīgas no pasaules tirgiem. Mēs strādājam atvērtā ekonomikā. Protams, piena cenai ir lokāls raksturs, un tās lielumu mums gribētos vēl lielāku – tuvāku kaimiņvalstu cenām. Latvijā joprojām ir otra zemākā piena iepirkuma cena Eiropā. Attiecībā uz graudaugiem mēs esam pilnībā piesaistīti pasaules graudu cenai.
– Kas ir tie aspekti, galvenie klupšanas akmeņi, kas vēl traucē attīstīties Latvijas lauksaimiecībai?
– Būtiskākās ražošanas izmaksu pozīcijas lauksaimiekiem veido minerālmēsli un degviela. Minerālmēslu cenas cieši korelē ar degvielas un naftas cenām pasaulē. Graudiem šodien ir ļoti augsta cena. Taču arī minerālmēsliem cena ir uzkāpusi ļoti augstu. No vienas puses, varētu šķist, ka lauksaimnieki šobrīd var dārgi pārdot savu produkciju un labi nopelnīt, veiksmīgi atpelnot ieguldīto. No otras puses, jāsaprot: lai izaudzētu graudus, tiem diemžēl ir jāliek klāt mēslojums, kura cena bieži vien ne tikai panāk, bet pat apsteidz pašu graudu cenu. Līdz ar to nopelna visā šajā pasākumā nevis lauksaimnieki, bet gan izejvielu ražotāji un tirgotāji.
Ir bažas arī par gaļas nozari. Kā jau teicu, graudu cenas šobrīd ir ļoti augstas, dārgi jāmaksā arī par proteīnu, soju un citām izejvielām. Tas viss gaļas nozarē ļoti palielina pašizmaksu un daļēji atstāj iespaidu arī uz piena nozari.
– Zemkopības ministrs Jānis Dūklavs izteicies par nepieciešamību apsēt neapsaimniekotās platības, kas ir paredzētas lauksaimnieciskajai ražošanai. Cik reāla, jūsuprāt, ir šāda iespēja? Varbūt tas vairāk vērtējams kā politisks uzsaukums bez reāla ekonomiskā seguma?
– Parasti jau visiem politiskajiem uzsaukumiem var sekot arī darbība. Ir apsveicami, ka zemkopības ministrs 20 gadus kopš Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas beidzot pasaka, ka mūsu valstī esošā zeme ir jāizmanto pārtikas ražošanai! Jāatzīst, ka pozitīva tendence šajā jomā jau arī ir redzama – apsaimniekojamās zemes platības palielinās. To var ļoti viegli konstatēt. 2004. gadā, kad notika pieteikšanās uz platībmaksājumiem, varēja konstatēt, ka apartās platības bija ap 440 tūkstošiem hektāru. Savukārt pagājušajā gadā šim mērķim tika pieteikti jau 625 tūkstoši hektāru. Un tas ir būtisks pieaugums. Arvien vairāk tiek stādīti rapši, graudi un arī citi laukaugi. Pozitīva tendence šajā jomā ir! Ir iespējams panākt, ka apstrādātās platības varētu piedzīvot paplašināšanos līdz pat 300 tūkstošu hektāru apmērā, kā to ir paredzējis Dūklava kungs. Jautājums ir par to, ko tur vajadzētu audzēt? Neuzskatu, ka obligāti būtu jāaudzē kukurūza, kartupeļi un graudi. Tikpat labi runa var būt par intensīvāk izmantojamiem zālājiem, piemēram, liellopiem vai aitām, kas attiecīgajās pļavās ganītos. Te var būt runa par visdažādākajām ražošanas nozarēm.
– Tātad pirms šādas zemju platību apgūšanas pirmām kārtām ir rūpīgi jāizanalizē, ko ir vērts sēt un kas būs aktuāls arī pārskatāmā nākotnē.
– Šādu darbu nekad nevar paveikt viena gada laikā. Tas ir pamazām veicams darbs. Šajā kontekstā interesanti būtu zināt, kāds ir Zemkopības ministrijas noteiktais mērķis attiecībā uz to, cik lielā mērā kas būtu sasniedzams šajā jomā. Tāpat būtu nepieciešams kāds zinātnisks pētījums, lai saprastu, ar kāda veida lauksaimniecību kurā Latvijas vietā ir vērts nodarboties. Ir jāsaprot, kur ko var, bet kur – nevar sēt.
– Zemnieki bija apņēmības pilni pieprasīt demisiju finanšu ministram Andrim Vilkam (“Vienotība“). Kāda īsti ir problēmas būtība?
– Problēmas būtība bija paziņojums, ka tiks samazināts bezakcīzes degvielas apjoms lauksaimniekiem vai arī noteikts akcīzes nodoklis 4,7 santīmu apmērā tai dīzeļdegvielai, ko izmanto zemnieki.
– Zemkopības ministrija izteikusi priekšlikumu piemērot akcīzes nodokli dīzeļdegvielai 80 litru apmērā uz katru hektāru. Cik lielā mērā jūs tas apmierina?
– Šis variants mūs neapmierina. Pēc tikšanās ar Finanšu ministrijas pārstāvjiem mēs esam izstrādājuši sava veida kompromisa variantu, paredzot, ka tās degvielas apjoms, par kuru tiek piemērotas atlaides, ir 85 līdz 100 litri uz hektāru. Ļoti ceram, ka valdība akceptēs šo variantu.
– Kādas būtu sekas, ja tiktu nolemts, ka zemniekiem jāmaksā degvielas akcīze par tādu apjomu, kas jūs neapmierina?
– Palielinātos pašizmaksa atsevišķai lauksaimniecības produkcijai. Ir nozares, kurās jau tagad ir nepieciešams vairāk nekā 100 litru degvielas uz hektāru, lai saražotu produkciju. Piemēram, piena ražošana, dārzeņkopība, kartupeļu audzēšana utt. Šajās nozarēs degvielas patēriņš jau tagad ir ievērojami lielāks. Liekot attiecīgajās jomās strādājošajiem lauksaimniekiem par degvielu maksāt vēl vairāk, pašizmaksa nenovēršami palielināsies – ar to ir jārēķinās.
– Vai jums ir informācija par to, kā šis dīzeļdegvielas akcīzes jautājums tiek risināts citur Eiropā, piemēram, kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā?
– Igaunijā vispār nav nekāda limita degvielai, ko ražošanas vajadzībām var izmanmtot lauksaimnieki, nemaksājot akcīzes nodokli. Katra lauksaimniecības nozare izmanto šādu dīzeļdevielu tik daudz, cik tai ir nepieciešams. Šāds variants būtu optimālākais arī Latvijas zemniekiem, taču mūsu valdība pašreizējā finanšu situācijā nav gatava ieviest marķēto degvielu bez izmantošanas limita. Ja šāda sistēma būtu ieviesta arī Latvijā, kartupeļu audzētāji uz vienu hektāru izmantotu, iespējams, 250 litru šādas marķētās degvielas, bet lopkopībā šis patēriņš nepārsniegtu 70 litrus. Respektīvi, katrs tērētu tik daudz, cik ir nepieciešams. Tomēr tādā gadījumā ļoti grūti būtu prognozēt, ar kādu ietekmi jārēķinās valsts budžetam. Tāpēc pašreiz šādam variantam Latvijas valdība nepiekrīt.
Lietuvā situācija ir citāda. Šajā kaimiņvalstī ir bezakcīzes dīzeļdegvielas limiti, taču tie ir noteikti atbilstoši katrai nozarei. Par šādu sistēmu lietuvieši vienošanos ar Eiropas Savienību bija panākuši jau iestāšanās brīdī. Piemēram, pļavu jeb zālāju uzturēsanai bezakcīzes degviela ir atvēlēta tikai 45 litru apmērā uz hektāru, piena lopkopībā – 120 litru, dārzeņkopībā – 200 vai 250 litru uz hektāru.
– Pēdējā laikā pieprasījums pēc lauksaimniecības produkcijas ir visai augsts. Vai šis fakts nekompensē izmaksu pieaugumu?
– Salīdzinot lauksaimnieciskās produkcijas izmaksas, ražojot to, izmantojot degvielu bez akcīzes vai ar akcīzi, pēdējā gadījumā cena, vienalga, sanāk lielāka.
Protams, līdz šim graudu un piena cenas ir bijušas salīdzinoši augstas. Tajā pašā laikā graudu un rapša cenas nākotnes darījumos pēdējās divas nedēļas iet uz leju – šajā jomā ir vērojams diezgan liels samazinājums.
– Var teikt, ka zemnieku peļņas laiks ir beidzies?
– Šobrīd tā ir. Graudi un rapši tiek tirgoti starptautiskajā biržā, slēdzot nākotnes darījumus. Un pēdējās divas nedēļas biržā ir vērojamas izmaiņas, kas nav mums labvēlīgas. Tiesa, nevar prognozēt, kā situāciju ar cenām ietekmēs pašreizējie notikumi Japānā, kas ir piedzīvojusi gan spēcīgu zemestrīci, gan arī cunami un pat būtisku radioaktivitātes līmeņa palielināšanos, kā arī vienā otrā citā valstī. Varbūt atkal būs pozitīva tendence, bet šobrīd tā ir negatīva.
– Dažādas negācijas pasaulē spēlē jums par labu?
– Protams! Tā ir! Pieprasījums pēc pārtikas visā pasaulē pieaug – iedzīvotāju skaita pieauguma dēļ primāri, ne negāciju. Tomēr jāteic gan, ka mēs vēl nezinām, kāda raža šogad ir gaidāma mums pašiem. Kaut kāda skaidrība būs, kad nokusīs sniegs, bet pēc tam – pļaujas laikā rudenī.
– Tika pieļauta iespēja, ka lauksaimnieki varētu piedalīties 24. marta protestakcijās. Vai tas paliek spēkā?
– Šis jautājums vēl ir aktuāls. Ja maksimāli nesāpīgi zemniekiem tiek atrisināts degvielas akcīzes jautājums, pārējiem protestētājiem, visticamāk, nepievienosimies. Viss ir valdības rokās.
