Jauneklis stāvēja ezera malā un domīgi raudzījās ūdenī. Vakara vējš glāstīja viņa seju, bet acīs vīdēja skumjas. Jauneklis juta sirdī smeldzīgu vēlmi pasacīt ko labu draugiem, ceļā sastaptiem paziņām un mājiniekiem.
Jauneklis stāvēja ezera malā un domīgi raudzījās ūdenī. Vakara vējš glāstīja viņa seju, bet acīs vīdēja skumjas. Jauneklis juta sirdī smeldzīgu vēlmi pasacīt ko labu draugiem, ceļā sastaptiem paziņām un mājiniekiem.
Tiesa, viņam gribējās saplūst arī ar tuvīno mežu un sajust tā gaismu, kad koki krāsosies pavasara zaļajā mantijā. Viņš domāja par pagājušām dienām un bez vārdiem stāstīja zemei un ūdeņiem par mīlestību.
Kāpēc manī ir tāds smagums? – viņš jautāja sev un tūlīt aizgaiņāja nelāgo sajūtu, domādams, ka tas nāk no nepadarītajiem darbiem, kuri skrubinājās sirds kaktiņā.
Jauneklis no jauna pievērsās vakara debesīm, kurās dega saule, starodama kā mīlestības pārņemta sirds. Tagad viņš domās kavējās pie kādas meitenes smiekliem, arī pie mātes, kura droši vien jau posās iešanai uz kūti. Vēl jauneklis atcerējās dzelteno pieneņu pakalnus, kur pavasaros skraidīja basām kājām, un priecājās, ka viņa atmiņā vēl dzīvo šīs pienenes, kas tikpat zeltainas kā mīļotās meitenes mati.
Visa pamale dega saulrieta ugunīs. Šī gaisma mulsināja sirdi un prātu, bet kājas jau pagriezās uz mājas pusi, kur gaidīja vakara azaids. Tā, sevī iegrimis, viņš nemanīja ēnu, kura paslīdēja garām, tikai sarāvās no negaidītām sāpēm galvā. Viņš sagrīļojās. Rokas vēl meklēja atbalstu, bet acīs satumsa saulrieta krāsas.
Māt, – čukstēja lūpas. Kā pieneņu izpletnīši gar acīm lidoja bērnības un jaunības mirkļi, nodzisa šīs vasaras saule un kādas meitenes smaids. Tad Dzīvība caur asins lāsēm izplēnēja zemē un saplūda ar mūžību…
Netālu krūmos tupēja kāds viņa vienaudzis un ar trulu izteiksmi sejā grozīja rokās vēl silto nāves ieroci.
