Ikviena cilvēka dzīve ir stāsta vērta. Un nepavisam nav jābūt slavenībai vai jāpaveic kas ievērības cienīgs, lai kļūtu par iedvesmas avotu kādam literāram darbam. Nezinu, ko tagad sacītu Jānis Pīnups, ja ieraudzītu sevi kā Jāņa Pugača prototipu Jāņa Baloža un Valtera Sīļa iestudējumā “Mežainis”. Droši vien justos samulsis, izbrīnīts vai pārsteigts par viņam veltīto uzmanību. Taču citiem, uzzinot par viņu, tā bija sensācija, jo cilvēks, kurš dēvēts par pēdējo mežabrāli, 50 gadus nodzīvojis tā, it kā viņa nemaz nebūtu!
Izrāde, ar kuru Latvijas Nacionālais teātris svētdien viesojās Alūksnē, ir Notikums. Un ne jau tikai tādēļ, ka teātris pirmo reizi spēlēja izrādi Alūksnes Kultūras centrā. Mums ir vajadzīgi šādi stāsti par vēsturi, lai labāk izprastu tagadni. Pārsteidzoši, bet šis stāsts ir izstāstīts viegli, asprātīgi un ar humoru, lai arī vēsta par dramatiskiem notikumiem Latvijas vēsturē – par pretrunām plosīto pēckara laiku, par cilvēku izvēlēm, kas atstāj ietekmi uz visu turpmāko dzīvi. Kādā intervijā izrādes režisors V. Sīlis stāsta, ka, izlasot “Vikipēdijā” rindiņu: “Jānis Pīnups izgāja no meža. Viņš ir pēdējais mežabrālis.” – tas iedvesmojis veidot ko līdzīgu stāstam par Forestu Gampu, kurš visos svarīgākajos vēstures punktos nonāk tāds, kāds viņš ir. Taču, iepazīstoties ar J. Pīnupa īsto dzīvi, atklājies daudz interesantāks stāsts par to, ko šāda slēpšanās nozīmēja viņam un viņa tuviniekiem.
Tieši par to, skatoties šo izrādi, man bija jādomā visvairāk. Uz jautājumu, kas tad īsti ir Jānis, Artūra Krūzkopa atveidotais stāstnieks Andžejs Goba saka: “Droši var apgalvot vien to, ka Jānis (Pīnups) bija brālis. Brālis savai māsai un savam brālim.” Jāņa māsa Veronika savu dzīvi upurē viņam, tā arī visu mūžu palikdama viena un atsacīdamās no jaunības dienās satiktā Pētera.
Vai Jānis vispār bija mežabrālis? Arī par to rodas jautājums, skatoties šo izrādi, jo pēc liktenīgās tikšanās ar vilku mežā viņš turpina slepus dzīvot pie savas māsas, baidoties “iziet ārā”. Pēc tam, jau daudzus gadus vēlāk, Jānim nākas gan atbildēt uz jautājumu, vai viņš ir nošāvis cilvēku, gan arī arī saskarties ar klusu apbrīnu, ka bijis mežā. Izrāde “nelaiž vaļā’’ joprojām. Paldies Latvijas Nacionālā teātra aktieriem – Meistariem Uldim Dumpim un Lolitai Caukai, stāstniekam Andžejam – Artūram Krūzkopam, kā arī Madarai Botmanei, Ingai Misānei – Grasbergai, Kasparam Aniņam, Ivaram Kļavinskim un Jānim Kronim par spēju iemiesoties tik dažādos tēlos! Un izstāstīt stāstu, kura “pēcgarša” ir gaiša smeldze.
