Savulaik profesijas izvēlē noteicošais bija ieinteresētība, bet dažam jaunietim tāpat īsti nebija skaidrs, ko darīt tālāk.
Savulaik profesijas izvēlē noteicošais bija ieinteresētība, bet dažam jaunietim tāpat īsti nebija skaidrs, ko darīt tālāk. Netrūka arī tādu, kam bija vienalga, kur mācīties pēc astoņgadīgās vai vidusskolas absolvēšanas. Jaunieši ar viduvējām zināšanām lielākoties startēja uz profesionāli tehniskām skolām vai tehnikumiem vai meklēja darbu, bet spējīgākie vēra augstskolu durvis. Prestižāko profesiju izvēlē, kā piemēram, lai iestātos juristos, nācās krietni papūlēties, jo iestājpārbaudījumos vajadzēja izturēt lielu konkursu.
Taču galvenais bija tas, ka augstskolās varēja mācīties jaunieši gan no laukiem, gan arī atvases no īpaši situētām ģimenēm, jo par studijām nebija jāmaksā. Nevar noliegt to, ka sociālisma laikos izglītība tomēr nebija zelta vērta. Laukos, govis slaucot, pietika ar astoņu klašu izglītību, bet pilsētā vienas, otras iestādes vadītājam kabatā tomēr nebija pat augstskolas diploma.
Šodien ekonomiskā situācija spēji mainījusies, bet izglītība valstī kļuvusi par preci. Loģiski – jo augstāka cena, jo lielāka tai vērtība. Droši vien, ka jaunieši, kuriem finansiālā situācija ģimenē dod iespēju iegūt augstāko izglītību, vispirms izvērtē, vai izvēlētajai profesijai būs pieprasījums un vai ar to varēs labi nopelnīt. Šķiet, ka nu jau valstī būs beidzies psihologu, juristu un ekonomistu bums, jo šīs profesijas par savējām izvēlējās krietna daļa abiturientu. Tagad bagātnieku bērni neapmierinās tikai ar Latvijas augstskolām, bet studē ārzemēs. Bet tie, kuriem līdzekļu nav, vispirms bruģē ceļu ar naudas pelņu ārzemēs, lai pēc tam varētu mācīties.
Bet ko darīt tiem, kas savulaik nav ieguvuši labu izglītību? Sēdi bez darba vai priecājies, ka vispār tāds ir un ka vari ko nopelnīt. Tad mazsvarīgākais ir tas, vai tev darbs patīk vai ne. Ideālākais variants, protams, ir interesants, iemīļots darbs un arī labs atalgojums. Diemžēl reālā dzīve daudziem spiež strādāt, lai tikai būtu iztika. Bet psihologi iesaka darbu mainīt ik pēc septiņiem gadiem, lai cilvēks neieslīgst darba rutīnā un var pilnvērtīgi izmantot savas radošās spējas un enerģiju.
