Šī ir Klusā nedēļa. Tas ir laiks, kad arī tie cilvēki, kuri nebūt nav cītīgi baznīcā gājēji, domās un izjūtās apjauš kaut ko no lielās grēku piedošanas un augšāmcelšanās mistērijas. Pēc melnās piektdienas nāks Lieldienu rīts. Lielā diena, kad diena kļūs tikpat gara kā nakts, turklāt līdz pat Jāņiem gaismas laiks būs arvien ilgāks.
Daba mostas no ziemas miega, un gribot negribot katra sirdī ielīst saules dzīvinošais spēks, solot atdzimšanu. Gan Kristus, gan dabas augšāmcelšanās ir ilgi gaidīta.
Tāpēc ir saprotams, ka par spīti bezdarba draudiem, naudas trūkumam un vēl neskaitāmām raizēm dīgst arī jauna cerība. Ceram, ka būsim tik stipri, lai grūtībās un izmisīgajā cīņā ar tām nepazaudētu sevi. Vēlamies, lai pietiktu drosmes sapņot un ticēt, ka sapņi piepildīsies, ja ne rītu, tad drīz. Spēku un izturību dāvā atziņa, ka pēc tumšas nakts vienmēr ataust rīts. Tiesa, nav viegli saglabāt mieru un pacietību, gaidot ausmu.
Vislielākās bailes ir no neziņas. Mēs baidāmies pazaudēt to, kas ir nopelnīts darbā, nevis iegūts aizņemoties. Vienā mirklī viss var sagrūt. Esam daļa no krīzes, kas plosās kā ļauna dabas stihija. Tiesa, dabas dialektika māca, ka, kaut kam beidzoties vai mirstot, sākas vai dzimst kaut kas jauns. Uz kādiem pamatiem tas veidosies? Paši drošākie un stabilākie pamati ir jābūvē katram pašam. Savā sirdī, savās domās, vārdos un pārliecībā. Visgrūtākais ir saprast – kas mums īsti ir vajadzīgs un ko esam pelnījuši. Jābūt atskaites punktam – ticībai. Dzīvei, Dievam un pašam sev.
