Būt sabiedrībā pazīstamam cilvēkam nav viegli, jo tā ir dzīve kā uz delnas. Sabiedrība runā, redz un spriedelē par katru tavu soli.
Būt sabiedrībā pazīstamam cilvēkam nav viegli, jo tā ir dzīve kā uz delnas. Sabiedrība runā, redz un spriedelē par katru tavu soli.
Bet ir cilvēki, kam popularitāte netraucē. Kā ir būt sabiedrībā pazīstamam cilvēkam un ko viņš var atļauties ārpus darba, jautājām šodienas ekspertiem.
Alūksnes rajona padomes izpilddirektore Gunta Ļuļe:
“Jebkurš amats cilvēkam uzliek pienākumus un atbildību, bet kā tas realizējas, atkarīgs no paša cilvēka. Man visatbildīgākais ir mans amats, bet katram ir sava atbildība, jo prezidente nevar atļauties to, ko policists, un otrādi.
Tas, ko cilvēks atļaujas darīt ārpus darba, reti ir saistīts ar ieņemamo amatu. Nav lietas, ko līdz šim neesmu varējusi atļauties sava amata dēļ. Cilvēkiem patīk runāt par sabiedrībā pazīstamu cilvēku rīcību, jo tā ir publiskāka. Jo lielāka atbildība ir kādam cilvēkam, jo vairāk analizē viņa rīcību.
Savu rīcību kontrolē
Ir situācijas, kad cilvēki pa kaktiem par mani runā, bet tas nav darīts tāpēc, ka es nekontrolēju savu rīcību. Ja es ākstos vai tēloju, tad daru to apzināti. Ir situācijas, kad cilvēki mani vērtē nepazīstot, bet nevar pret to cīnīties, ar vārdiem stāstot, cik patiesībā esi labs. Ja cilvēkam ir sniegta nepatiesa informācija, bet satiekoties viņš redz, ka tā nav, tad domas maina. Ir situācijas, kad manā brīvajā laikā cilvēki vēlas runāt par darba jautājumiem, bet esmu iemācījusies pateikt, nē, viņus neaizvainojot, un izvērtēt, ko var atlikt uz rītu. Visvairāk mani sadusmo, ja cilvēki laikus man nepaziņo kādu steidzīgu lietu, bet pēc tam nāk un prasa palīdzību.
Domāju, ka slavenos cilvēkus var klasificēt trīs kategorijās. Pirmie ir tie, kas populāri kļūst ar savu darbību: politiķi, dziedātāji, skolotāji, aktieri un tamlīdzīgi. Otrie slaveni kļūst ar savu speciāli apzināto rīcību, bet trešie – ar savu negatīvo darbību. Nedomāju, ka populāra sieviete var mazāk atļauties nekā populārs vīrietis un otrādi.
Cilvēkam vajag vientulību
Lai brīvi atpūstos, man nevajag braukt uz kaimiņrajonu, jo manu draugu kompānija ir cilvēki, par kuriem es esmu droša. Man netraucē atpazīstamība, bet dažreiz nav viegli, jo katram cilvēkam vajag arī vientulību. Reiz kāda sieviete bija pārsteigta, ka man ir nepieciešamība pašas vajadzībām strādāt dārzā. Viņa manā vietā gulētu un atpūstos.
Manuprāt, vajadzētu atteikties no popularitātes apzīmējumiem, jo katrs cilvēks ir pazīstams noteiktā sabiedrībā.”
Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Alūksnes nodaļas priekšnieks Intars Zitāns:
“Strādājot jebkurā amatā, cilvēks uzņemas atbildību. Sabiedrībā pazīstams cilvēks nekad nevarēs atļauties visu, ko viņš gribēs. Manuprāt, pazīstams cilvēks vienmēr ir “kā uz delnas”. Viņu pēta, novēro un analizē. Reizēm pat veikalā un bārā nevar ieiet kā normāls cilvēks. Lai kur arī ietu, tevi “baksta” un izjoko. Bieži vien tas ir nevietā.
Ir ļoti nepatīkami, ja brīvajā laikā esmu izgājis sabiedrībā, bet cilvēki nāk klāt un sāk risināt darba jautājumus. Tad uzreiz varu aizmirst par atpūtu. Tas nav tikai tad, ja aizej pasēdēt uz bāru, kafejnīcu vai vienkārši pastaigāties. Tā ir arī, ja aizbrauc uz kalniem slēpot, peldēties uz ezeru vai tamlīdzīgi. Pazīstamam cilvēkam visu laiku ir jārēķinās ar divām lietām: tevi novēro un iedomīgi analizē tavu rīcību. Jāatzīst, ka novērošana traucē, jo nevaru darīt, ko vēlos.
Formastērps ir papildu atbildība
Papildu pienākumu uzliek arī ikdienas formastērps ugunsdzēsēja darbā. Lai arī man patīk brīvais ģērbšanās stils, es nevaru atļauties treniņtērpā skraidīt no viena objekta uz otru. Ja darba darīšanās cilvēks redz, ka pie formastērpa ir balts krekls, tad uzreiz ir citādāka attieksme. Formastērps ir mūsu dienesta seja. Manuprāt, tas, kā sabiedrībā pazīstamais cilvēks afišē savu popularitāti, atkarīgs no cilvēka rakstura. Slavaskārajiem tas varbūt ir vajadzīgs, bet domāju, ka laiks ir pagājis, kad visi gribēja izrādīties. Manuprāt, cilvēkam līdz amatam ir jāizaug, jo nevar uzreiz uzlidot visaugstākajā “plauktā”.
Atpūsties jābrauc uz citu rajonu
Jāatzīst, ka reizēm ir tā: ja gribu atpūsties, man ir jābrauc uz cita rajona izklaides vietām, jo te visi pazīst un pēta, ko ēdu, dzeru un daru, vai arī uz tādu vietu, kur mobilajam telefonam nav zonas. Visvairāk man nepatīk, ja brīdī, kad atpūšos, mani traucē ar darba jautājumiem, jo cilvēki neapzinās, ka arī atbildīga amata cilvēks vienmēr negrib runāt par darbu. Bieži cilvēki otru vērtē tikai pēc amata. Ja esi augstā amatā, tad neesi vairs cilvēks. Skumji, ka cilvēki nenovērtē ugunsdzēsēja darbu. Mūsu darbs ir nepateicīgs, bīstams, bet bieži cilvēki ir neapmierināti un, nezinot ugunsdzēsēja darba specifiku, vērtē nepatiesi. Pašreizējie notikumi Amerikā ir rūgts piemērs šādu darbu specifikai.”
