Pavasaris ir skaists laiks, kad viss mostas, ziema cīnās ar jaunajiem asniem, pumpuri kā ziņkārīgie pavasarēni gaida savu uznācienu, bet pavasarim arī ir iezīme ne tikai dot, bet arī ņemt. Arī man šogad ir sanācis daudz atvadīties… Atvadas ir tāds skumjš mirklis, jo saproti, ka viss būs citādāk.
Skumji, kad jāatvadās no cilvēka cienījamā vecumā, jo negribas, lai laiks apstājas, taču vēl skumjāk ir atvadīties no jauniem cilvēkiem, kuru dzīve ieņēmusi stabilu kursu, vai sasniegusi jaunības pilnbriedu, kad vēl dzīvot un dzīvot. Arī Latvijā pagājušajā gadā aizgājuši slaveni, talantīgi un jauni cilvēki. Kāpēc tāds liktenis, un, vai tas ir liktenis? Caur šiem sērīgajiem notikumiem diemžēl nācies arī diskutēt par to, cik tuvs vai tāls cilvēks aiziet uz neatgriešanos. Vai kāds cits var lemt manā vietā par to, kā es uztveru aizgājēju? Ja reiz esmu lēmusi, ka vēlos cienīt un godāt šo cilvēku, vai tādēļ skumjajā brīdī nevarētu būt ar viņu? Uzskatu, pat, ja cilvēkiem nav bijusi radniecīga saikne ar aizgājēju, skumjas var būt tikpat lielas. Jo žēl… Jo vajadzēja vēl dzīvot un dzīvot, žēl par to, ka palika nesaprasts, žēl par to, ka nebijām blakus. Iespējams, garīgā saikne ir daudz ciešāka kā ar miesīgu māti, tēvu, sievu, vīru.
Ar asarām acīs stāvot tur, miera dārzā, manā prātā visu laiku ir mūžīgais jautājums: “Kāpēc tieši tagad?” Kāds teiks – pati/s vainīga/s, kāds vispār teiks – varbūt tā pat labāk. Bet, vai mēs, kas paliekam,varam sodīt kādu, kas aiziet uz neatgriešanos? Iespējams, ir mirkļi, sakritības un neīstais brīdis, neīstajā vietā, kad cilvēka mūžs apraujas, lai gan tā nevajadzēja būt.
Kāda izvadītāja teica – raudiet, jo asaras ir attīrīšanās. Pēc tuva cilvēka zaudēšanas vai citās lielās bēdās daba ir paredzējusi sērot. Ne velti Latgalē kopš seniem laikiem bijušas apraudātājas, kas palīdz atraisīt apkārtējos spēju raudāt, lai sirdī nepaliktu smagums. Bet smagi ir tāpat.
Šīs nelaimes ar tuvākiem un tālākiem man liek atkal un atkal saprast to, ka vairāk jānovērtē tie, kuri mums blakus. Man patīk, kā dziedātājs Ivo Fomins, kura jubilejas koncerts būs dzirdams Alūksnes Kultūras centrā, dzied: “Nekas jau nebeidzas, vēl nāks lielas cerības, tā tava dzīvība, nekas jau nebeidzas!”
Bēdās nedrīkst aizmirst par tiem, kuri blakus, un to, ka mums ir tā iespēja dzīvot un būt labākiem, spēcīgākiem un mīlētiem. Būsim blakus tiem, kuriem varam būt, un sirdī glabāsim tos, kuri devušies citviet mieru rast!
