Ar pavasara dvesmu elpo rīti, ar putnu balsīm pieskandētas debesis. Ir atkal nācis klāt jauns dzīves posms, ko baudīt un dzīvot piešķīris šis apvārsnis.
Vien nesēdēt ar rokām klēpī, bet ļaut tām darboties un prieku just, jo ikviens darbs mūs lūdz, lai mēs to darām. Mums jādod savām rokām darba varu paust. Šur tur vēl rītos lāsteksveces, jumtu korēs degtas, kā sudrablāses mīļi runājas ar zemi. Viss, kas ap mums, ir pavasara elpas radīts, un nevaram teikt, ka tas nav gaidīts. Ikvienam dārzniekam ir darba pilnas rokas, jo jādēsta ir viss, ko dzīve pieprasa.
Priekš kam iet mītiņos un laiku tērēt, gan lūgt, gan sprēgāt savai valodiņai? Zemīte jau podiņos mūs gaida, lai sējam puķu sēklas, gurķīšus un tomātus, ko galdā likt. Man mītiņot ir sevī likta apziņa zem goda. To es nedarīšu, neiešu un nelūgšu. Ja esi strādājis un pensija tev dota – tad proties izdzīvot ar to, kas tavs.
Lai veiksme pavasara darbos uzsmaida ikvienam un prieks par to, kas padarīts ir godam!
