Lieldienas ir prieka laiks, taču daudzi cilvēki nejūt prieku, jūtas noguruši un nezina, kur meklēt palīdzību.
Marta sākumā Rīgas Stradiņa universitātē norisinājās Dvēseles dziedināšanas dienas. Lekcijas un semināri ekumeniskā gaisotnē bija domāti tiem, kas meklē atbalstu, un tiem, kas vēlas atbalstīt. Tas, ka kristietim nevajadzētu meklēt palīdzību pie psihologa vai psihoterapeita, ir bīstams mīts.
“Alūksnes Ziņas” vērsās arī pie Nacionālo Bruņoto Spēku Kājnieku skolas kapelāna Dāvida Šterna ar jautājumu, vai kristietība un psiholoģija vai psihoterapija ir tik atšķirīgi jēdzieni, kā tas sākumā varētu šķist.
– Protams, tie ir atšķirīgi jēdzieni. Kristietība ir monoteiska reliģija, kas balstās uz Jēzus Kristus dzīvi un mācību saskaņā ar baznīcas svēto mantojumu, un tās svētie raksti ir Bībele. Kristietībā ir dažādas reliģiskās tradīcijas, kas dažādās kultūrās atšķiras viena no otras, neskaitot tūkstošiem ticību un sektu, kas sevi pieskaita kristietībai. Kristietības pamata konfesijas ir katolicisms, pareizticība un protestantisms. Savukārt psiholoģija ir zinātne jeb mācība par cilvēka dvēseli, kas pievēršas psihisko parādību pētīšanai ar zinātniskām metodēm. Ar psiholoģijas jēdzienu apzīmē daudzveidīgas psiholoģiskas terapijas. Psihoterapija ir kādas noteiktas psiholoģiskas terapijas metodes izmantošana cilvēka psihisko (iekšējo, dvēselisko) pārdzīvojumu, problēmu un parādību skaidrošanai un risināšanai.
– Ko darīt cilvēkiem, kas nevar tikt galā ar kādu dzīves problēmu?
– Šiem cilvēkiem es ieteiktu meklēt – lūgt palīdzību. Kurš meklē, tas atrod, kurš lūdz, tas dabū. Un to ir nepieciešams darīt neatlaidīgi. Pirmkārt, katram jebkurā laikā un vietā ir iespējams no tīras sirds lūgt palīdzību Dievam. Palīdzības meklēšanai ir jābūt aktīvai darbībai – tas nozīmē, ka cilvēks pats apzinās savu problēmu jeb grēku un pats to risina, nevis uzgrūž Dievam vai kādam citam. Otrkārt, atkarībā no problēmas jeb jautājuma, ar kuru cilvēks pats netiek galā, ir jāvēršas pēc palīdzības pie tuviniekiem, draugiem, speciālistiem, domātājiem, pie labas un atbilstošas literatūras.
– Kad būtu jāmeklē psihologa, psihoterapeita palīdzība?
– Man ir normāla attieksme pret psihologiem un psihoterapeitiem. Tie ir speciālisti, kas palīdz cilvēkiem risināt problēmas par noteiktu atlīdzību, jo tas ir viņu darbs. Psihologs palīdz risināt vienkāršākus vai grūtākus jautājumus, bet psihoterapeits veic terapiju, kas ir dziļāka personas problēmas risināšana jeb personas psiholoģiskā – dvēseliskā ārstēšana. Ļoti smagos gadījumos cilvēkam varbūt ir jāvēršas pat pie psihiatra. Ar to visu jābūt ļoti uzmanīgam. Vispirms jebkurā gadījumā cilvēkam ir jācenšas pašam saprast savu vajadzību, būt atvērtam, neliegties, bet atzīties sev. Tas nav viegli. Dažkārt cilvēks to ir spējīgs izdarīt tikai pēc tam, kad ir saņēmis atbalstu – palīdzību.
– Kādi būtu jūsu ieteikumi, lai cilvēks varētu iekšēji sakārtoties?
– Pats galvenais ir būt godīgam. Godīgam pret sevi, saviem tuvākajiem un Dievu. Atzīties, nožēlot un laboties – tie ir pamata soļi, kas būtu normāli jāveic ik brīdi, ik dienu. Tā, soli pa solim, uz priekšu ejot, dzīve pārsteidzoši uzlabojas un sakārtojas. Saviem spēkiem cilvēkam pašam tas nav iespējams. Katram vajadzīga Dieva palīdzība. Šeit arī ir tā lieta, ka daļa psihologu vai psihoterapeitu noliedz Dievu un viņa nozīmi cilvēka personīgajā dzīvē, bet daļa atzīst un tic. Kristietībā tēvi un apustuļi ir strādājuši ar psiholoģijas problēmām jau kopš tās pirmsākumiem. Piemēram, spilgts paraugs tam ir svētīgā Augustīna darbs „Grēksūdze” (Confesiones), kurā viņš dziļi analizē un smalki apraksta savu psihi jeb dvēseliskās parādības un kaislības, tajās atklāti atzīdamies.
– Vai mācītāji māk risināt arī psiholoģiskas dabas problēmas un vai ir bīstami tikai cīnīties garīgi un noliegt psihoterapiju?
– Nevaru galvot par visiem mācītājiem, jo viņi ir dažādi, taču mācītājiem vajadzētu būt sagatavotiem risināt psiholoģiskas dabas problēmas. Ir mācītāji, kas profesionāli nodarbojas ar psihoterapiju. Tas jebkurā gadījumā ir garīgs process jeb garīga cīņa, ja cilvēks nodarbojas ar savas dvēseles izmeklēšanu un sakārtošanu. Noliegt psihoterapiju nozīmē noliegt kādu metodi, ar kuras palīdzību psihoterapeits piedāvā risināt dvēseliskas dabas problēmas. Tas, ko cilvēki dara, sacīdami, ka viņi „cīnās garīgi”, bieži vien ir cīņa ar savu lepnumu jeb lepnību, kas viņiem liedz ar pazemību vērsties pēc palīdzības pie Dieva un tuvākā, ar to domāju arī nepieciešamības gadījumā pie speciālista. Jebkuru problēmu cilvēks var sākt risināt tad, kad viņš atzīst, ka viņam tāda ir. Bieži vien cilvēki dzīvo problēmās, bet neuzskata, ka viņiem ir problēmas, lai gan cieš paši vai viņu tuvākie. Ļoti bieži bērni ģimenēs cieš visvairāk savu „psiholoģiski stipro” vecāku dēļ. No garīgā viedokļa, lielākajai daļai problēmu pamatā ir kāds viens vai vairāki grēki, ko cilvēks ir apzināti vai neapzināti izdarījis, un tas, ko cilvēks pārdzīvo, ir grēka sekas. Cilvēkam ir jāiet pie priestera un jāizsūdz savi grēki, no sirds jānožēlo un jālūdz Dievam piedošana. Dievs piedos. Dažkārt cilvēki nespēj piedot paši sev un tādēļ netic, ka Dievs piedod. Ja cilvēks ir darījis ļaunu kādam savam tuvākajam, tad jāiet pie tuvākā un jālūdz piedošana. Tas ir vienkārši, taču problēma bieži ir tā, ka cilvēkiem tā vietā, lai izlīgtu ar otru, parādītu otram mīlestību un savu nožēlu, saistošāk ir nodarboties ar „problēmu risināšanu”, tam pievienojot „garīgas cīņas” patosu. Tas noved tikai dziļākās problēmās jeb lielākos augstprātības grēkos.
– Ko darīt tiem, kam ir depresija vai pārdegšanas sindroms?
– Depresija vai pārdegšanas sindroms jau ir diagnoze. To cilvēks pats sev nedrīkst tā vienkārši uzstādīt un izmantot kā attaisnojumu kādai savai rīcībai, attieksmei vai sajūtām. Ja cilvēks ir noguris, viņam ir jāatpūšas. Ja cilvēks pārstrādājies, tad jānorimstas un jāvelta laiks atpūtai, laiks tuviniekiem un draugiem vai arī labai literatūrai. Ja cilvēkam ir kāda atkarība, tad tas pašam ir jāatzīst un jāmeklē ceļš, kā no tās atbrīvoties pilnībā vai daļēji. Katrs gadījums ir īpašs. Ja cilvēks ir kaut ko grēkojis, tad grēks ir jāatzīst, jānožēlo un jāizsūdz. Ja tas tiek darīts no visas sirds, kā to māk vislabāk darīt mazi bērni, tad nekādām depresijām vairs tur nav vietas.
Tautā mēdz teikt, ka dažkārt ir jāārstējas ar to, ar ko ir saslimis. Marka Evaņģēlijā ir kāds piemērs no Jēzus mācekļu dzīves: kad Jēzus mācekļi savā starpā bija runājuši par to, kurš no viņiem ir lielākais, Jēzus viņiem teica: “Ja kas grib būt pirmais, tas lai ir no visiem pēdējais un visu kalps.” Un Viņš ņēma kādu bērnu, to nostatīja viņu vidū un, to apkampis, uz tiem sacīja: “Ja kas vienu no šiem bērniem uzņem Manā Vārdā, tas Mani uzņem; bet, kas Mani uzņem, tas neuzņem Mani, bet To, kas Mani sūtījis.” Mums to ir grūti saprast, ka lielais ir mazais un mazais ir lielais. Bērniem vispirms ir skaidra, laba un tīra sirds. Salamans savās pamācībās saka: „Pāri visam, kas jāsarga, sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība!” Lai Dievs palīdz sargāt katram savu sirdi, tā mēs nosargāsim arī savus tuvākos.
