Kārtējo reizi dzirdot stāstu „kad mēs augām”, gribot negribot nācās salīdzināt. Jā, vasaras brīvdienās skolēni sen vairs neravē garas biešu vagas kolhozu tīrumos. Vai stāstītājs to atceras ar patiku? Diez vai. Tiesa, brīvpusdienas skolas laikam tika nopelnītas. Taču šovasar nav vairs pat Nodarbinātības valsts aģentūras atbalsta skolēnu darbam. Tiesa, arī iepriekš šo iespēju nevarēja izmantot visi, kas gribēja. Tomēr nav arī tā, ka nevarētu atrast darbu, it sevišķi laukos, kur jāravē dārzi, jāgatavo siens.
Jūlija saule karsē kā nokaitēta panna no agra rīta līdz vēlam vakaram. Ar katru brīdi sārtākas kļūst jāņogas, bet jau kopš jūnija vidus vai katru dienu ir jālasa dārza zemenes. Sulīgo ogu audzētājiem ir vajadzīgi čakli un godprātīgi lasītāji, tāpēc viņi izvēlas tikai tādus. Pagastā labi zina, kāds ir katrs pusaudzis. Kuri grib un prot strādāt, tiem darba netrūkst.
Ārstniecības augi ir starp vērtībām, ko mums dāvā daba. Bet to vākšana nav tik viegla un vienkārša, kā varētu domāt. Tad nu vieglākas peļņas tīkotājam nākas secināt, ka laiks ir par karstu, ka asinszāle nav atrodama, ka jāsteidzas pusdienās… Turklāt dažbrīd apbrīnojami, cik precīzi bērna rīcība atgādina viņa vecākus. Tas izsaka daudz, jo vasara atšķirībā no citiem gadalaikiem piedāvā vairāk iespēju gan darbam, gan atpūtai. Tad izrādās, ka šīs iespējas nosaka mūsu izpratne par to, kāds ir darbs. Un kas ir laime? Varbūt laimīgs esi tad, kad ir agri jāceļas, kad tev ir bērni un viss smagais slogs. Diemžēl tikai tad, kad to visu zaudē, sāk domāt. Kāpēc mūsu senči dziedāja, darot darbu un svinot svētkus? Ja mēs tā prastu, tad varētu priecāties par katru jaunu rītu.
