Harijs Grāvis, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, bijušais Gaujienas vidusskolas skolotājs
Visu mūžu ir Latvijas patriots
Kopš bērnības esmu bijis patriots. Mans tēvs bija piedalījies Latvijas brīvības cīņās pret Landesvēru un Dzelzs divīziju Cēsu kaujās. Viņš stāstīja, ka Rīgā pie Sudrabkalniņa 11.novembrī tika pabeigta Bermonta sakāve. Ģimenē vienmēr atcerējās Lāčplēša dienu un Latvijas valsts proklamēšanas dienu. Arī mums kaimiņos dzīvoja Latvijas brīvības cīnītāji, kuri bieži ciemojās viens pie otra. Viņi atcerējās cīņas, un šīs atmiņas, protams, ietekmēja mūs – bērnus. Pēc otrā pasaules kara daudzi patriotiski noskaņotie skolotāji turpināja darbu. Lai gan viņi vairs nevarēja brīvi paust savas uzskatus un domas, tās bija manāmas. Neatceros, ka skolas direktors Arturs Priede kādreiz būtu teicis padomju iekārtu slavinošas runas. Mans darba mūžs pagāja padomju okupācijas laikā. Taču visās skolās, kurās strādāju, bija skolotāji, kam nebija pieņemama padomju vara. Mēs viens otram uzticējāmies un izteicām savas domas, kā arī pieminējām Latvijas svētkus 11. un 18.novembrī. Lai mācītu vēsturi, bija prasība iestāties Komunistiskajā partijā. Es atteicos, tāpēc man vajadzēja pārkvalificēties, lai pasniegtu traktormācību, nevis vēsturi. Tiesa, vadīju novadpētniecības darbu – kopā ar skolēniem pētījām Gaujienas vēsturi.
Sanita Eglīte, Alūksnes novada domes kultūras un sporta nodaļas vadītāja
Svarīgi ir prast rīkot valsts svētkus
Ikdienā bieži šķiet, ka trūkst patriotisma. Taču, tuvojoties valsts svētkiem, redzu daudzus jauniešus, kuri tos gaida ar prieku. Tad mans viedoklis mainās, jo nākas atzīt – ir pietiekami daudz patriotisma. Tiesa, gadās arī, ka kāds pasākums izvēršas par piespiedu obligātu. Tas notiek tad, kad ir pietrūcis skaidrojuma, kam un kāpēc tas ir rīkots. Tad var dusmoties, ka viņi sarunājas un neklausās. Taču pieaugušajiem, veidojot patriotiskos pasākumus, ir jādomā, kā uzrunāt, kā panākt, lai tas atšķirtos no citiem līdzīgiem sarīkojumiem, lai tas būtu kaut kas jauns. Arī valsts svētkos mēs gaidām kaut ko atšķirīgu, nevis tikai vārdus, ka mīlam Latviju. Ir jāatrod veids, kā runāt par valsti un patriotismu ar jauniešiem saprotami un saistoši. Tas ir kultūras darbinieku un skolotāju pienākums.
Kad 17.novembrī klausījos jauniešu koncertu Alūksnes Valsts ģimnāzijā, tas manī radīja patiesas emocijas. Kopumā man šķiet, ka jauniešos dažkārt ir vairāk patriotisma nekā pieaugušajos. Ikdienas steigā skrienot to neapzināmies, bet svarīgos notikumos mēs visi nostāsimies kā klints un būsim vienoti par Latviju.
Armands Musts, Alūksnes Valsts ģimnāzijas vecāku padomes loceklis
Trūkst vienotas attieksmes pret valsti
Uzskatu, ka patriotisms ir jāmāca ģimenē, veidojot cieņu pret valsts himnu un karogu. Ja tas tiktu darīts un skola turpinātu šo audzināšanu, lai himnas atskaņošanas laikā prastu noņemt cepuri un nekošļātu košļājamo gumiju, tad viss būtu kārtībā. Protams, svarīgas ir arī Latvijas vēstures zināšanas. Manuprāt, tās papildina filmas “Baigā vasara” un “Rīgas sargi”, kurās labi parādīta patriotisma izpausme. Diemžēl tagad vairāk ir jādzird nievas par valsti. Acīmredzot šādu attieksmi veido ģimene, bērnudārzs, skola un sabiedrība. Šiem posmiem vajadzētu vienam otru papildināt. Deviņdesmitajos gados bija jūtama pacilātība, tika godāts sarkanbaltsarkanais karogs, daudzi nēsāja auseklīšus un bija aktīvi. Taču tas viss ir noplacis. Cilvēkos nejūt ticību šai valstij. Arī es esmu braucis uz Rīgu, lai aizstāvētu valsts neatkarību uz barikādēm 1991.gada janvārī. Toreiz visi cerēja, ka dzīvosim labāk, ka valsts tiks sakārtota. Taču ir pagājuši 20 gadi, bet nekā pozitīva nav, izņemot nosacītu brīvību. Turklāt nevaram zināt, vai tā nav daļēji pārdota. Nezinu, kādas būtu pareizās receptes patriotisma ieaudzināšanā. Katrs to izprot citādāk. Ir svarīga attieksme pret visu, kas notiek.
