Angļi esot konservatīvi un attieksmē pret pārējiem augstprātīgi un pat stīvi.
Angļi esot konservatīvi un attieksmē pret pārējiem augstprātīgi un pat stīvi. Esot Anglijā, saproti, ka šādi par angļiem domā pārējā pasaule. Saskarsme ar viņiem liecina par gluži pretējo. Vienkāršākus cilvēkus grūti iedomāties.
Kafiju, tēju ar cukuru vai pienu, gāzētu vai negāzētu ūdeni – to piedāvā, un tas skan jau labdien un sveiki vietā. Kafiju un tēju pasniedz vienmēr un visur: lepnā viesnīcas restorānā, avīzes redakcijā, zemnieka fermā un Ārlietu ministrijā. Vienmēr tik daudz, lai viesis nekad to visu nevarētu izdzert. Pēc kafijas vienmēr seko frāze – esiet laipni gaidīti! Šie vārdi skan arī tad, ja mēs jau esam iepazinušies un sāksies sarunas. Welcome to England! Turklāt angļi ir nemāksloti atvērti un neuzspēlēti labestīgi. Šķiet, ka viņu konservatīvismu kāds vienkārši ir izdomājis.
Bez lietussarga nevar
Bez lietussarga uz Angliju labāk nebraukt. Lietus var sākt līt pat tad, ja saulīte tikko staigājusi pa zemes virsu. Ir gan mierinājums – bez liekiem uztraukumiem par trīs mārciņām var nopirkt lietussargu (kas gan izrādās vienreizējie un diezgan ātri salūst). Par to pārliecinājāmies pašas. Maigo un mitro klimatu šajā zemē iespaido Atlantijas straumes. Rietumu daļā jūras vējš bieži nes bagātīgas lietus gāzes, bet austrumu daļā klimats ir sausāks. Tas ir silts, bet salīdzinoši ļoti mitrs un patstāvīgi ar aukstu vēju. Tas mums, nepieradušajiem pie šāda klimata, liek visu laiku salt. Marta vidū, kad Londonā parkos zied dzeltenas narcises, magnolijas un rododendri un salīdzinoši ar Latviju temperatūra ir daudz siltāka, mēs, dažas latvietes, uzvilkām siltākas vējjakas, bet londonieši staigāja krekliņos ar īsām piedurknēm un sandalēs. Vidējā janvāra temperatūra ir +3,5 grādi pēc Celsija, bet jūlijā temperatūra ir no +11 grādiem Skotijas ziemeļos līdz +17 grādiem Anglijas dienvidos.
Angļu viesmīlība
Šajās septiņās Anglijā pavadītās dienās ir daudz lietu, par ko brīnāmies. Nav kauns to darīt, jo tā iepazīstam nezināmo. Dzīvojamajās mājās fermās mūsu izpratnē veikts eiroremonts. Viss šajās mājās ir – dušas, vannas, siltais ūdens, moderns dizains un senlaicīgas lietas, arī daudz mājdzīvnieku, it sevišķi suņu. Nevienu suni laukos neredz skraidām brīvā vaļā. Katram sunim ir saimnieks, un katram saimniekam rokās ir pavada. Tāda ir pasaules kārtība: sarežģītais ir vienkāršo lietu kopums, moderno veido senas lietas, pat visaugstākajām kāpnēm ir pirmais pakāpiens. Ar cilvēkiem ir tāpat: eleganci un smalkumu rada atvērtība, konservatīvisms sakņojas elementārā pieklājībā, augstāko gudrību dod sākuma uzdrīkstēšanās.
Omulīgās virtuvēs fermeri mums, sešām latvietēm, piedāvā tēju ar pienu, kafiju un cepumus. Tualetes telpā blakus podam ir aka, kurā redzams skaidrs ūdens. Tas, izrādās, nav antisanitāri. Istabās kopā ar seniem koka un ķieģeļu ielaidumiem ir sakombinētas flīzes un apmetums. Uz grīdas mīksti, gaiši paklāji un parkets. Viegli staigāt, elpot un dzīvot. Bet to, šķiet, nerada telpas iekārtojums, tā ir īpašā attieksme pret dzīvi un lietām. Tā ir viņu “izslavētā angļu ačgārnība”.
Par ko brīnās angļi
Angliju savstarpēji sadalījuši piecu lielu supermārketu tīkli. Par to viņi nebrīnās, tā ir pierasta lieta. Viņi brīnās un rāda lietas, kas pie mums ir reālas. Mazā pilsētā, kas atradās četru stundu braucienā no Londonas, mums rādīja tirdziņu. Tur pārdeva dažus stādus, nedaudz apģērba, arī vietējos ražojumus – apgleznotas vāzītes un glāzes. Nekas cits tas nebija kā vien pie mums pierastais tirgus laukums. “Tirdziņi sāk atdzimt, un mēs priecājamies, jo cilvēki vairs neiet tikai uz superkmārketu vien. Lielais veikals piedāvā visu: pārtiku, apģērbu, bankas un pasta, ķīmisko tīrītavu un frizētavu, remontdarbnīcu pakalpojumus. Tur ir arī neliels bērnudārzs un ziedu pārdotava. Pilsētiņā nav mazu veikalu, nav banku, pasta, bērnudārza, nemaz nerunājot par ražotnēm. Viss kļuvis centralizēts, jo cilvēki darījumus var nokārtot supermārketā,” stāsta mūsu gids Mailzs.
Starp laukiem pie dzīvžogiem vietējie fermeri atstāj nenopļautu zāli. Tie ir tā saucamie dzīvās dabas koridori, kur vairošoties taureņi, kukaiņi un putni. Londonas ierēdnis brīnās, ja dažā Anglijas laukā ierauga izaugušu milzu ozolu. Kā tas varēja gadīties un būt? Pēc Otrā pasaules kara Anglijā vajadzēja paplašināt laukus, tāpēc izcirta kokus. Nebija, ko ēst, un bija jāveic ekstremāli pasākumi. Tagad ir plaši lauki bez kokiem.
“Visi produkti Anglijā ir bez garšas,” brīnās vietējie. Un paši šo brīnumu izskaidro, ka produkti supermārketos ir saldēti, konservēti, marinēti un sterili. Produkti līdz Anglijas pilsoņa galdam nonāk pēc tam, kad tie izceļojušies apmēram 8000 kilometru. Arī tie, kas audzēti Anglijā.
Brīnumu lietas
Pirmā lieta, kas izbrīna mani (lai gan par to ir runāts, stāstīts un lasīts) – automašīnām stūre ir labajā pusē, līdz ar to arī satiksmes kustība notiek pa ceļa kreiso pusi. Šķērsojot ielu, sākumā jāskatās pa labi. Tas lieliem un labi salasāmiem burtiem uzkrāsots arī uz Londonas ielām. Protams, vairāk domāts aizmāršīgajiem tūristiem. Ja esi aizmirsis par īpatnību, tad uzmanību piesaista uzraksts. Kamēr lasi, arī mašīnas jau garām. Lai gan stāsti par otrādo braukšanu bija dzirdēti simtiem reižu, mani tas pārsteidza nesagatavotu. Tik krasai atšķirībai nebiju gatava. Arī tad, kad jau apradu, radās pārpratumi: kad runādamas un domādamas ejam uz autobusu, gadās, ka gandrīz iesēžamies pie šofera. Tas pasmīn un labvēlīgi norāda pareizo pusi.
Citas mērvienības
Anglijā strāva tīklā ir 240 volti, tāpēc, lai lietotu mūsu elektrotīklam piemērotas ierīces, nepieciešams strāvas pārveidotājs. Stāvam viesnīcas istabiņā ar apklusušu mobilo telefonu un nekam nederīgu fēnu. Lietas nedarbojas, jo nepieciešamas īpašas trīsžuburu kontaktdakšas. Tās gan arī varam saņemt, ja laikus iedomājamies par pakalpojumiem, ko sniedz viesnīcās.
Garuma mērvienības ir jūdzes un jardi, ko latvieši sarunājoties aizstāj ar mērvienību “stundas”, piemēram, līdz Londonai ir četru stundu brauciens. Tas atvieglo dzīvi, un spējam kaut nedaudz orientēties vietās, kur atrodamies. Īpaša tēma ir lieliskie ceļi. Sevišķi jau vakara stundās un naktīs. Runā, ka cilvēks, kas izdomājis “kaķa acis”, kas tumsā atspīd uz Anglijas ceļiem, saņēmis Nobela prēmiju. “Kaķa acis” iedegas, līdzko iestājas krēsla un auto ieslēdz gaismas. Ir droši un viegli braukt, jo speciālie atstarotāji spīd gan ceļa vidū, gan tā malās. Ceļi ir lieliski, droši vien arī tāpēc atļautais braukšanas ātrums ir lielāks nekā Latvijā. Ir vērts stāties Eiropas Savienībā un būt eirooptimistam, ja vien arī mūsu valstī sakārtos ceļus.
Fakti:
Galvaspilsēta: Londona.
Valsts iedalījums: ir 53 grāfistes, četras administratīvās iedaļas: Anglija, Velsa, Skotija, Ziemeļīrija.
Naudas vienība: sterliņu mārciņas; 1 (Pound sterling) = 100 pensi, 1 mārciņa apmēram 0,98 santīmi.
Oficiāla valoda: angļu.
Iedzīvotāji: 58 801 000, pilsētās dzīvo 89,4 procenti, laukos – 10,6 procenti.
Tautības: angļi, skoti, velsieši un īri.
Ticība: protestanti, Ziemeļīrijā – katoļi.
Atļautais ātrums: uz motorceļiem (tā Anglijā sauc autoceļus)
112 kilometri stundā, apdzīvotās vietās – 56 kilometri stundā.
Darbība organizācijās: Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste kopš 1945.gada ir ANO locekle, NATO kopš 1949.gada. Eiropas Savienības (ES) valsts kopš 20.gadsimta septiņdesmito gadu beigām.
Mīti par Angliju: Londonas migla, angļu konservatīvisms, teiciens “tu dari tik ačgārni kā anglis”.
Simboli: daffodil (dzelteno narcišu) lauki pavasarī, divstāvu omnibusi, taksofoni un pastkastītes, melnie kebi jeb taksometri; tagad arī panorāmas rats “Londonas acs”, kas uzcelts speciāli gadsimtu mijai. Braukšana “Londonas acī” maksā gandrīz 13 mārciņu. “Londonas acs” griešanās ātrums 0,26 metri sekundē, viena brauciena ilgums – pusstunda, diametrs – 135 metri, var redzēt 40 kilometru rādiusā, šo milzeni būvējusi aviokompānija “Britisch Airways”. Londonā ir vecākais metro Eiropā. Izdevīgi ir iegādāties nedēļas braucamo biļeti visiem transporta veidiem – maksā 13 sterliņu mārciņas (biļete sabiedriskajā autobusā par braucienu maksā vienu sterliņu mārciņu).
