Izgājis pilsētas ielās, viņš piedāvāja prieku. Patiesu prieku. Steidzīgi gājēji vienaldzīgi klausījās dīvainajā cilvēkā, kurš piedāvāja prieku par brīvu.
Izgājis pilsētas ielās, viņš piedāvāja prieku. Patiesu prieku. Steidzīgi gājēji vienaldzīgi klausījās dīvainajā cilvēkā, kurš piedāvāja prieku par brīvu.
Tie ar biezākiem makiem piesita kabatai un izsmējīgi teica: “Kam mums tavs prieks, ja paši varam izvēlēties savējo!” – un iegāja bārā. Ielasmeitas spilgti krāsotām lūpām izaicinoši skatījās un aicināja nodoties, viņuprāt, patiesam priekam. Tie ar tukšākiem makiem, galvas noliekuši, domās pārskaitīja latus un lēsa, ko varētu nopirkt, arī viņus neinteresēja prieka pārdevējs. Tirgus griezās parastajā virpulī. Pašmāju preces kaunīgi slēpās stūrī, bet no ārzemēm ievestās gozējās priekšplānā.
Cilvēks, kurš pūļa pelēcībā līdzinājās saulei, joprojām piedāvāja prieku. Viņa balss vispārējai murdoņai lauzās cauri kā zvana skaņas. Apkārtējo sejas palika mēmas. Nekas neliecināja, ka viņu sirdis ilgotos pēc patiesa prieka. Tāls un svešs šķita vārds, ko piedāvāja dīvainais cilvēks. Kāds, tērpies ādas jakā, nicinoši iesmējās: “Tavs prieks cilvēku sirdīs ir svešinieks – tādu mantu neviens neiekāros. Cita lieta, ja tu piedāvātu kādu taustāmu preci, ko var uzvilkt mugurā vai apēst.” Tā runājoties, viņš veikli padeva dāmai kažoku, kura, to pret dolāriem iemainījusi, smaidīdama aizgāja.
Tomēr prieka dāvinātājs cerīgi raudzījās apkārt. Viņš ticēja, ka raibajā jūklī kādam būs vajadzīgs arī patiess, par naudu nenopērkams, mūžīgs prieks.
Cilvēks nepievīlās. Pie viņa pienāca maza meitenīte un ielika sīko rociņu viņa plaukstā. Pēkšņi notika brīnums! Meitenītes nopietnā sejiņa sāka starot; ap viņu un prieka pārdevēju bija savijies gaismas aplis. Pūlis uz mirkli it kā sastinga, daudzu sirdis savādi ietrīsējās. Mazā, trauslā meitenīte raudzījās spulgām acīm prieka pārdevējā, ko apvija gaismas vainags, un sirsnīgi dziedāja: “Es priecājos par Tevi un līksmošu, dziedāšu Tavam vārdam, Tu, Visaugstākais!”
Meitenīte nepagāja garām Pestītājam un vienīgā todien saņēma patiesu, par naudu nenopērkamu prieku. Šeit un Mūžībā.
