Atbalstīju visus piketus, bet klāt ar draugiem piedalījos tieši motociklistu piketā, jo tas gan man, gan maniem draugiem ir aktuāli.
Emocijas bija dažādas – no vienas puses, patīkama sajūta kopā ar pārējiem protestētājiem tiekties pēc viena kopīga mērķa, bet, no otras puses, tāpat bija jau skaidrs, ka nodeva tiks palielināta jebkurā gadījumā. Ar savu piketu mēs mudinājām nodevu pieņemt samērīgu, nevis pēc principa „jāaizlāpa caurums budžetā”. Šī valsts mums pati iemāca piketēt. Galvenais jau nebija jautājums par summu, bet par to, kā valdība šos jautājumus risina.
Motobraucēju sociālā grupa parādīja, ka ir ļoti spēcīga un labāk no viņiem neņemt. Tomēr tas nenozīmē, ka, piemēram, mūsu vecāki vai vecvecāki var ciest, kad atņem viņu pensijas, algas vai samazina jauno māmiņu pabalstu. Esam gatavi turpināt cīņu ar valdību.
Noskaņojums piketa laikā bija mierīgs, jo par to iepriekš tika runāts – parādīt sevi tikai un vienīgi no labās puses. Uzskatu, ka agresija, akmeņu sviešana ir vājuma izpausme. Piketētāju mērķis nebija nolaisties līdz 13.janvāra Vecrīgas demolēšanas līmenim. Manuprāt, arī kārtībnieku reakcija bija diezgan mierīga, lai gan varēja manīt, ka viņi bija gatavojušies nemieriem un agresijai.
