Neskaitāmas institūcijas un speciālisti ir iesaistīti Latvijas Nacionālā attīstības plāna (NAP) laika posmam no 2013. līdz 2020. gadam izstrādē, un plānots, ka šim dokumentam jābūt apstiprinātam jau šā gada rudenī. Tā izstrādei pat izveidota atsevišķa valsts institūcija – Pārresoru koordinācijas centrs. Tomēr šā plāna izstrādes process notiek, tēlaini sakot, kā pa celmiem – vispirms nav skaidrības par prioritātēm, tad nav vienprātības starp ministriem par ekspertu paveikto, arī izskatīšana valdībā vismaz sākotnēji ir tikusi atcelta. Kur ir problēma un kāds īsti izskatīsies jaunais NAP – par to viens no šā plāna izstrādes darba grupas līderiem, Valsts prezidenta paspārnē strādājošās Stratēģiskās analīzes komisijas vadītājs, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Juris Ekmanis.
– Kā vērtējat šobrīd notiekošos procesus saistībā ar NAP izstrādi?
– Šo jautājumu vērtēt nav tik vienkārši. Problēma, manā skatījumā, slēpjas faktā, ka šā plāna izstrādes procesam ir atvēlēts šausmīgi maz laika. Tādā steigā darbojoties, nevar prasīt, lai viss būtu pietiekami izdiskutēts un saprasts, kā tas viss virzīsies. Tas, kāpēc šis atvēlētais laiks ir tik mazs, ir cits jautājums – mēs jau parasti kaut ko cenšamies ķert un grābt pēdējā brīdī. Tajā pašā laikā nav šaubu par to, ka mums šāds plāns ir vajadzīgs. Man atsūtīja tālākā procesa virzības grafiku, un es sapratu, ka jau tuvākajā laikā notiks ļoti intensīvas diskusijas, kā šobrīd sagatavoto materiālu salikt loģiskā secībā, nevis, kā mēdz teikt, vienkārši uzrakstīt eseju.
– Ir noteikts, ka plānam jābūt gatavam šā gada rudenī. Pieļaujat, ka to varētu nepaspēt izdarīt noteiktajā laikā vai arī iespējama otra galējība – lielā tempā var tikt saražots brāķis?
– Risks ir vienmēr. Jebkuru plānu var izveidot labāku un pilnīgāku, nekā tas ir. Te jautājums ir par to, vai tiešām jau pašreiz tam vajag būt uz galda Ministru kabinetā?! Nav skaidrs, kāpēc ir tāda steiga – līdz septembrim mierīgā garā vēl varētu norisināties diskusijas. Nav jau teikts, ka diskutētu tikai iedzīvotāji un žurnālisti – to var darīt arī speciālisti. Nekas slikts nenotiktu, ja šis plāns Ministru kabinetā nonāktu, piemēram, mēnesi vēlāk.
– Kādam, jūsuprāt, vajadzētu būt šā plāna mērķim, galvenajam uzstādījumam?
– Uzstādījumam ir jābūt atbilstošam vairākiem kritērijiem. Ir jābūt skaidram, kādas prioritātes mēs vēlamies NAP redzēt, tad arī attiecīgi jāreglamentē ar līdzekļiem, ko noteikto mērķu sasniegšanai būtu iespējams ieguldīt. NAP klāt ir jābūt pievienotam rīcības plānam, kurā būtu skaidri pateikts, kas jāizdara 2013. gadā, 2014. gadā un pārējā šā plāna darbības laikā. Protams, šim rīcības plānam ir jābūt katru gadu regulējamam, lai tas nenovecotu. Trīs galvenās prioritātes, kas ir uzskaitītas pašreizējā NAP variantā, ir – cilvēkresursu attīstība, eksporta produkcijas ražošanas veicināšana, nepieciešamība panākt, lai visas ekonomiskās aktivitātes Latvijā nekoncentrētos tikai Rīgā, bet attīstītos arī pārējās valsts teritorijās. Tās būtu NAP prioritātes. Savukārt rīcības plānā jau jābūt konkrētām lietām, lai būtu skaidrs, kā konkrētos mērķus realizēt.
– Latvijā līdz šim jau ir izstrādāti un pieņemti dažādi visnotaļ labi uz valsts attīstību vērsti plāni, kas diemžēl vairāk gan ir pildījuši makulatūras funkciju. Kādu redzat iespēju novērst to, ka arī jauno NAP varētu piemeklēt līdzīgs liktenis?
-Jāteic, ka man ir nācies strādāt arī ar iepriekšējo NAP, kurš ir spēkā vēl līdz 2013. gadam. Diemžēl tad viss beidzās ar to, ka prioritārie virzieni tika nodefinēti, bet klāt nebija rīcības plāna. Absolūti nebija skaidrs, vai kāds ieguldīs naudu tā realizācijā un cik lielā apmērā. Tāpat jāteic, ka mums ir nepieciešams pieņemt plānu un vienoties, ka tam ir likuma spēks, ka katrai ministrijai jāievēro šajā dokumentā teiktais, neatkarīgi no tā, vai tas patīk vai nepatīk. Diemžēl līdz šim katra ministrija Latvijā ir attīstījusi savus stratēģiskos plānus, ne sevišķi rūpējoties par to, ko dara citas ministrijas, it īpaši gadījumos, ja tās pārstāv citu partiju politiķi. Ministrijas ir ignorējušas viena otras intereses. Tagad ir iecere uztaisīt vienotu “mugurkaulu”, kam būtu likuma spēks, un ministrijām tas būtu obligāts dokuments. Ja to patiešām izdosies panākt, tā būs liela uzvara.
– Var teikt, ka NAP un arī Jūsu minētais rīcības plāns tiek veidots ar tādu aprēķinu, lai katrai aktivitātei būtu ieplānots arī konkrēts finansējums?
– Protams! Varbūt ne gluži katram pasākumam, bet vismaz galvenajiem virzieniem. Lietas būtība ir tāda, ka īstenojamos pasākumus NAP darba grupai ir sasūtījušas visas ministrijas un tās arī tika sarakstītas NAP, tādēļ arī to vēl nav iespējams iesniegt Ministru Kabinetam. Skaidrs, ka šāds plāns nevar kalpot līdz pat 2020. gadam. Droši vien 2013. gadā mēs vēl domāsim, kā precizēt 2014. gadā sasniedzamos mērķus, nevis apspriedīsim 2020. gadu, taču pamatvirzieniem ir jābūt noteiktiem. Tāpat skaidrs, ka NAP iekļautajiem punktiem ir jābūt leģitīmam juridiskajam spēkam, lai tas būtu obligāts dokuments, kas visiem jāievēro.
– Jūsuprāt, ir iespējams novērst situāciju, ka, piemēram, nākamā valdība, kurā vadošā loma varbūt nebūs pašreizējās koalīcijas politiskajiem spēkiem, varētu neatzīt šo plānu?
– Ko nozīmē “novērst”? Galu galā Satversmi mēs tomēr ievērojam, lai cik bieži arī nemainītos Saeimas un valdības. Acīmredzot būs jāpierod, ka ir vēl viens otrs dokuments, kas ir jāievēro tādā pašā līmenī un ko nevar tik vienkārši mainīt. Pagaidām gan diemžēl attiecībā uz NAP tas vēl nav noticis.
– Kādi ir tie pasākumi, kas NAP tiek plānoti attiecībā uz tautsaimniecības attīstības veicināšanu ne tikai Rīgā, bet arī pārējā Latvijas teritorijā? Kādi ir galvenie plānotie pasākumi šajā jomā?
– Mums ir jādod lielākas tiesības pašvaldībām – tām tomēr ir jābūt saimniekiem savā teritorijā. Ja ārvalstu investors ienāk Latvijā, viņam, pirmām kārtām, tomēr būtu jāvēršas teritorijā, kurā viņš vēlas kaut ko attīstīt, jāsaņem attiecīgās pašvaldības piekrišana, saskaņošana un tikai tad jādodas uz Rīgu, uz kādu no ministrijām vai Ministru Kabinetu.
– Primāri projekta saskaņojums būtu jāsaņem pašvaldībā?
– Jā, nevis viss jāveic pilnīgi pretēji – vispirms atbrauc uz Rīgu, tiekas ar premjerministru, kurš pēc tam liek kādam kaut ko darīt, bet attiecīgajā pašvaldībā nav pat sapratnes par to, kas īsti ir jādara. Viens no reģionālās attīstības principiem paredz lielākas tiesības pašvaldībām būt saviem reālajiem saimniekiem.
Tāpat jārunā par to, ka mums stingri ir jāstrādā attiecībā uz jautājumiem, kas skar eksporta produkciju. Turklāt šeit runa ir ne tikai par mēbeļu ražošanu, koka būvju veidošanu un tamlīdzīgām lietām. Eksporta kontekstā jārunā arī par studējošo izglītību, apmācības procesa veikšanu, radošās industrijas izvēršanu un pārdošanu ārpus Latvijas.
Protams, nedrīkst aizmirst izglītības attīstības jautājumu. Šajā jomā būtu mērķtiecīgi jāiegulda ļoti lieli līdzekļi, protams, ja mēs gribam pietiekami ātri šo jomu attīstīt. Turklāt ar jēdzienu “ātri” šajā gadījumā būtu jāsaprot nevis viens Saeimas sasaukuma periods, bet gan viss laiks līdz 2020. gadam, kamēr spēkā būs šobrīd izstrādājamais NAP. Visu šo laiku ieguldot izglītības attīstībā, 2020. gadā sāksim just kādu atdevi. Lai to realizētu, ir jābūt politiskajai gribai, nevis tikai īslaicīgai plānošanai. Mūsu galvenā problēma ir tā, ka līdz šim esam aizrāvušies vienīgi ar īstermiņa plānošanu.
