Sagruvušas ilūzijas par «apsolītās zemes» drīzu sasniegšanu – tā dažos vārdos var raksturot stāvokli, kurā ekonomisku, valstisku un politisku iemeslu dēļ nokļuvuši daudzi no mums. Kā apmaldījušies tuksnesī. Kas nomierinās smilšu vētru, palīdzēs piecelties un turpināt gājumu? Psiholoģe Inese Kapustjanska pārliecināta, ka jebkura krīze ļauj apzināties būtiskāko. Tas ir laiks iekšējai inventarizācijai, saliedētībai un pieaugšanai mīlestībā, atļaujot sabrukt, kas brūkošs. Ja mūsu iekšējā sajūta tā saka, tad arī nulles punkts var būt jauns sākums.
Dažādas uztveres
Politiski ekonomisko viļņošanos sajūt visa sabiedrība, tomēr katra individuālā reakcija uz to var būt atšķirīga. Kāds radušos situāciju uztver kā pasaules galu, cits – par jaunas dzīves sākumu. «Līdzīgi kā doties uz mežu sēņot un tās neatrodot, var gausties, ka sabojāta diena, iztērēta nauda par benzīnu un viss pagalam, vai tomēr paskatīties apkārt un ieraudzīt ko citu – ogas, putnus, sajust siltos saules starus un priecāties par to?» retoriski jautā psiholoģe, norādīdama, ka krīzes apstākļos vieglāk ir tiem, kas ir optimisti un pārliecināti, ka pasaule ir droša vieta. «Viņi nezaudē dziļo, pozitīvo pamatu, ticību un cerību. Par spīti sliktajam, kas ir apkārt, visiem trūkumiem un «lietām ar mīnusa zīmi», šie cilvēki spēj sevī saskatīt paliekošas vērtības, ko nevar nopirkt veikalā!» Citi savukārt slīgst negatīvajā. «Viņiem dusmošanās un ļaunošanās dod enerģiju un spēku, lamājot valdību, politiķus un visu to lērumu, kas notiek apkārt,» raksturo I.Kapustjanska. Tomēr situācija atkal un atkal spiež meklēt pozitīvo, kas var kļūt par resursu jaunas dzīves sākumam. Daudziem tā ir ticība Dievam. «Ticīgs cilvēks apzinās savas grūtības un ciešanas, lūdzoties Dievu viens vai kopā ar citiem cilvēkiem un paļaujoties. Tas ir jau no Jēzus laikiem izstrādāts mehānisms, kā atbrīvoties no savām sāpēm,» stāsta Inese, norādīdama, ka arī psiholoģiski svarīgi nepaturēt sevī grūtas emocijas, bet izrunāt un izdzīvot tās. «Apspiežot emocijas, rodas depresīvs stāvoklis, bezcerības pilna situācija, sajūta, ka nevaru neko mainīt,» viņa piebilst.
Pienācis laiks būt saliedētiem
Jebkura krīze ne vien grauj, bet arī pieprasa noteiktu attieksmi, mudina atteikties no vecās uzvedības. «Šis laiks cilvēkam ļauj apzināties svarīgāko viņa dzīvē un novērtēt visu līmeņu attiecības. Ja saites ir vājas, pienācis brīdis tās stiprināt, būt saliedētiem. Jebkuras grūtības prasa sakopot spēkus, apvienoties, lai ieraudzītu cits citu. Kā varam otram palīdzēt? Kā varam būt kopā? Šis laiks to pieprasa!» atzīst I.Kapustjanska. Krīze mudina arī vairot saticību, savstarpēju uzticēšanos, tuvību un mīlestību. «Lai mēs kļūtu dāsnāki mīlestībā cits pret citu. Ja iepriekš strīdējāmies un nevarējām atrast, kas mūs vieno, tagad meklēt kopīgo. Dažādi konflikti, kas mūs šķīruši, pārmetumi kā akmeņi – vai turpināt tos sviest?» jautā psiholoģe.
Vēl šis laiks pieprasa nokāpt no lepnības troņa, ka pats varu izdarīt un tikt galā. «Krīze salauž ilūziju, ka visu savā dzīvē spēju pārredzēt, visu pats varu paveikt! Tomēr situācija mudina uz sarunu – ar dzīvesdraugu, kolēģiem, banku par pieņemamākiem kredīta atmaksas noteikumiem, mācīties dialogu, lūgt. Lūgums pēc palīdzības var būt dažāds. Tās nav tikai materiālas lietas. Brīžam jāatļaujas pārkāpt robežu, pieklauvēt pie kāda durvīm un atzīt: «Man ir ļoti grūti. Vai varu ar tevi aprunāties?»,» stāsta Inese.
Atvērt sirdi pozitīvajam
«Krīzes situācija prasa būtisku uzvedības, domāšanas un reakciju maiņu un savu nostāju pārskatīšanu. Pastāvēs, kas pārmainīsies!» turpina psiholoģe, mudinot atļaut sabrukt visam, kas nav stiprs dažādās jomās – personīgajā dzīvē, darbā un valstī. «Jāveic inventarizācija! Protams, tas prasa laiku iziet cauri dusmām, pārmetumiem, visam negatīvajam, kas virmo, bet tad nāk jauna diena, kad, paskatoties apkārt, jāspēj ieraudzīt savi resursi un citi pozitīvi cilvēki,» pārliecināta I.Kapustjanska, salīdzinādama situāciju ar kārtības ieviešanu telpā, kurā ir daudz kastu. Varam tās sakraut vienā vietā, lai pārskatītu un nevajadzīgo izmestu, vai arī bezjēdzīgi bīdīt no viena stūra uz otru. «No psiholoģiskā viedokļa jebkura negatīva situācija mums kaut ko stāsta un māca. Iespējams, tā ir «Dieva rīkste», jo līdz šim esam bijuši pakurli, neredzīgi un nedzirdīgi, nespējīgi novērtēt situāciju gan savā dzīvē, gan valstiskā līmenī,» turpina Inese, vēlreiz aicinādama būt saprotošiem, citus atbalstošiem, vienotiem un pozitīviem, «uz to taisot vaļā savu sirdi!».
