Alūksnes nomalē satieku kādu vīru, kurš sevi dēvē par Sergeju. Viņš nāk pa saulē sasilušo ceļu un nes paša gatavoto kapli.
Alūksnes nomalē satieku kādu vīru, kurš sevi dēvē par Sergeju. Viņš nāk pa saulē sasilušo ceļu un nes paša gatavoto kapli.
To viņš pagatavojis no vecas izkapts gala, ielicis kātā un uzdāvinājis sievai. Tagad nezālēm neklājoties viegli, jo asais darbarīks tās izņemot līdz saknēm. Un ne bez lepnuma apgalvo, ka sieva viņu tagad slavējot. Veikalā pirktie kapļi sen vairs nekalpojot, toties šis esot kā zelts. “Paša manta ir vislabākā!” apmierināti saka uzņēmīgais alūksnietis.
