Pirms pieciem gadiem Lielvārdes parkā Agris Liepiņš, Latvijā pazīstams mākslinieks, grāmatu ilustrators un karikatūrists, sāka būvēt senlatviešu pili.
Pirms pieciem gadiem Lielvārdes parkā Agris Liepiņš, Latvijā pazīstams mākslinieks, grāmatu ilustrators un karikatūrists, sāka būvēt senlatviešu pili. Visus būvdarbus veica pats mākslinieks, apgūstot senos koka apstrādes paņēmienus. Vairākus gadus katru brīvu vakaru, nedēļas nogalēs Agris Liepiņš strādāja, cēla mazos guļbaļķu namus, un tapa Uldevena pils par godu kādreiz Lielvārdē valdījušam virsaitim.
Pils apmeklētāji, kāpelējot pa cietokšņa aizsargsienu, var iejusties 12.gadsimta karavīra lomā, dzīvojamajā mājā pasēdēt sveču gaismā, ieiet virsaiša dižistabā, iepazīties ar latviešu valdnieku traģiskajiem dzīvesstāstiem vai vienkārši izjust senatnes elpu un, klausoties gida stāstījumā, aizdomāties, kā cilvēki dzīvoja, domāja, valdīja, strādāja un mīlēja toreiz – pirms desmit gadsimtiem.
Pavērums briesmu brīdī
Pilskalni Latvijā pastāvējuši no mūsu ēras sākuma līdz 13.gadsimta beigām, kad to attīstību pārtrauca vācu feodāļu iebrukums. Lielvārde esot izsenis apdzīvota. Pilis kā aizsardzības celtnes šeit bijušas vienmēr – gan mūsu ēras sākumā, gan Krusta karam sākoties.
Gide Zaiga Liepiņa, kas ir arī Agra mamma, stāsta, ka īstā Uldevena pils gan atradusies citā vietā un būve nav konkrēta pilskalna rekonstrukcija. Aizsargsienas un mājas būvējot, izmantoti dažādās apdzīvotās vietās – Mežotnes, Talsu, Raunas, Tanīskalna, Jersikas, Piziču pilskalnos, Rīgas ciemā un citur – atrasto seno celtņu paraugi. Uldevena ir baltu virsaišu pils ideāls atdarinājums izmēros 1:1. Tas gan pirmajā brīdi, ienākot pilī, rada šaubas. Vai tiešām senlatviešu staigājuši salīkuši? Taču izrādās, ka viņi augumā bijuši daudz mazāki par mums. Vīrieša garums 12.gadsimtā bijis no 160 līdz 170 centimetriem, bet sievietes apmēram 150 centimetri. Arī cilvēka vidējais mūža garums arī bijis krietni īsāks – 45 gadi.
Pilī parasti dzīvoja virsaitis ar tuviniekiem, apmēram 50 līdz 70 cilvēku. Taču briesmu gadījumā pilī patvērumu raduši pat tūkstoš cilvēki.
Interese jau asinīs
Zaiga zina stāstīt, ka jau skolas gados Agris klasesbiedriem stāstījis, ka vajag uzcelt senlatviešu pili. “Kādēļ gan puikas, spēlējot kariņu, mēdza iztēloties sevi par vāciešiem, vikingiem, nevis par latviešu virsaišiem?” toreiz viņai jautājis Agris. Un varbūt tieši tādēļ viņš nolēmis, ka kādreiz latviešu zēniem pastāstīs par drošsirdīgajiem un bezbailīgajiem virsaišiem. Iespējams, mākslinieka interese par seno latviešu kultūru ir asinīs. Viņš audzis ģimenē, kur latviešu tradīcijas augstu godātas. “Mēs lepojamies, ka esam latvieši,” piebilst Zaiga.
Kad ar Āraišu ezerpils saimnieku Agrim tapusi kopīga grāmata “Senlatviešu mājokļi”, kuru viņš ilustrējis, mākslinieks sapratis, ka pili patiešām būvēs.
Grāmatas tapšanas procesā Agris pamatīgi iepazinies ar seno ēku būvēm un ķēries pie darba.
Interesanti, ka divi nami tapuši pēc vikingu sāgu apraksta. Viena no tām ir virsaiša māja, kur vienā no istabām atrodas milzīgs vadoņa krēsls un galds, kur sēdējuši un sapulces turējuši labieši.
Savukārt otra ēka ir savdabīga tādēļ, ka pirmajā stāvā nav ne logu, ne durvju. Iekļūt tajā var tikai caur otrā stāva lūku. Tas tādēļ, ka apakšstāvā virsaitis glabāja dažādus dārgumus. Kas tolaik bija dārgumi? Ieroči, sudraba rotaslietas, dzīvnieku ādas. Virsaiša namā var iepazīties ar seno vadoņu portretiem un dzīvesstāstiem. Portretus Agris veidojis, vairāk improvizējot, savukārt virsaišu dzīvesstāsti gūti no hronikām. Pārsvarā tie ir traģiski un gandrīz neviens no virsaišiem dabīgā nāvē nav miris.
Zirgs saprot latviski
Daudzas ēkas pilī tapušas ar labvēļu atbalstu, šobrīd Agris būvē vēl vienu namu – pēdējo. Ceļot pili, netrūcis arī kuriozu. Zaiga atceras, kā būvēta pils aizsargsiena. Vairākas dienas un nedēļas Agri mocījies, sienā veidojot spraugu, caur kuru mesti šķēpi. Tā izveidota, kā parādīts vēstures grāmatās. “Agris mēģināja izmest šķēpu, nekā. Domāja, vainīgs lielais augums – 190 centimetri, tādēļ uzticējis šķēpu mest mazākam cilvēkam, atkal nekā. Iemesls izrādījās pavisam vienkāršs. Grāmatā ieviesusies kļūda, un ilustrācijā bijusi nevis latviešu, bet Irkutskas pils aizsargsiena,” stāsta Zaiga.
Pils apmeklētājiem ir iespēja pavizināties ar “12.gadsimta zirgu” Topoli. Vai tiešām Topolis “saglābājies” no tiem laikiem? Zaiga atsmej, ka – jā. Un sava taisnība viņai ir, jo tieši ar šādiem zirgiem, kas nedaudz lielāki par poniju, karadraudzes jātnieks devās kaujā 12.gadsimtā.
Žemaitijas šķirnes zirgi, kuru pārstāvis ir Topolis, šodien saglabājušies tikai Īrijā, Skotijā un Lietuvā, no kurienes uz Lielvārdi arī atceļojis zirgs. Sākumā Topolis nevarējis iejusties šejienes vidē. “Lieta vienkārša,” bilst Zaiga. “Viņš nerunāja latviski, bet zirgs jau nav cilvēks, mēneša laikā Topolis saprata latviešu valodu,” atzīst gide.
