Šogad aprit 70 gadu kopš latviešu tautai traģiskajiem notikumiem 1941.gada 14.jūnijā, kad uz Sibīriju izsūtīja tūkstošiem ģimeņu. Alūksnietim Dailonim Kārkliņam toreiz bija tikai 11 gadu, kad kopā ar vecākiem un jaunāko brāli no Annas arī viņam sākās piespiedu ceļš uz plašo Krieviju.
D.Kārkliņš bērnību pavadījis Annā. Viņa tēvs Jānis Kārkliņš bija Annas sešklasīgās pamatskolas pārzinis, mamma Otīlija Kārkliņa – skolotāja. Tēvs bija arī Valkas aizsargu 7.pulka 10.rotas komandieris, vadīja aizsargu organizāciju Annā, kas bija apvienota ar Kalncempju aizsargiem.
Solīto satikšanos nepiedzīvo
Līdz izsūtīšanai Dailonis mācījās Annas sešklasīgajā pamatskolā. Toreiz agrā rītā, kad ģimene vēl gulēja, dzīvoklī ienāca trīs vīri un lika sakravāties stundas laikā. “Teica, ka pārvedīšot mūs uz citu dzīvesvietu. Māte ar tēvu jau zināja, ko tas nozīmē. Dažas dienas iepriekš tēvs saņēma brīdinājumu par iespējamo izvešanu no Annas pagasta valdes un rosinājumu, lai šajā naktī ģimene nenakšņo mājās, tomēr tēvs tam negribēja ticēt, jo neko sliktu taču viņš nebija darījis. Kad Latvijā ienāca krievi, tēvs uzreiz atteicās no skolas pārziņa pienākumiem, jo visus gadus viņš bija bērnus audzinājis latviskā garā un viņam nebija pieņemami pēkšņi to mainīt. Mēs ar jaunāko brāli Gunti vēl bijām bērni. Kamēr mamma apjukusi krāmēja mantas, jo tēvam neļāva kustēties, mums vēl atļāva iziet pagalmā. Mūs apcietināt atnāca divi krievi un viens latvietis. Viens no krieviem ieteica, lai pakojam līdzi siltas drēbes un lai neticot, ka mūs pārvietos tepat kaut kur,” atceras Dailonis. Kad mantas bija sakravātas, sākās ceļš uz Gulbenes dzelzceļa staciju. Tā bija pēdējā vieta, kur sieva redzēja vīru, bet bērni – tēvu, jo ģimene tika izšķirta… Tikai daudzus gadus vēlāk pēc atgriešanās Dzimtenē Dailonis uzzināja, ka tēvs jau 1942.gadā nometnē apcietinājumā nošauts kā aizsargu virsnieks.
Nonāk bērnunamā
“Ceļš pārblīvētā vagonā līdz Sibīrijai apmēram trīs nedēļas bija grūts – Guntis vēl arī saslima ar dizentēriju. Lai viņu glābtu, mamma tāpat kā pārējie mūsu vagonā to slēpa, pretējā gadījumā slimnieku vienu pašu uzreiz izsēdinātu… Mūsu galamērķis bija Ačinskas stacija Krasnojarskas apgabalā, kur mūs sagaidīja ar zirgiem un aizveda uz mītnes vietu. Uzreiz nākamajā dienā bija jāstājas pie darba – mammu dzina meža darbos, mūs viņai līdzi, arī pie siena bija jāstrādā,” stāsta D.Kārkliņš. Otīlija ar dēliem dzīvoja vienā nelielā istabiņā kopā ar vēl trīs mātēm ar bērniem. Annas sešklasīgajā pamatskolā Dailonis bija pabeidzis četras klases, un arī svešumā bija iespēja turpināt mācības, bet, tā kā viņš nepārvaldīja krievu valodu, sāka atkal no 1.klases. “Pirmie gadi bija grūti – esmu ēdis saperētas olas, suslikus, vārnas – visu, kas nāca priekšā. Priecīgi bijām, kad kolhozā kāds lops nokrita…” atminas Dailonis.
1943.gadā viņa mammu Sibīrijā vēlreiz apcietināja – par to, ka lasīja vārpas nopļautā laukā. “Mammu apcietināja uz vienu gadu, bet mēs ar brāli nonācām Krasnojarskas apgabala Pavlovkas ciema bērnunamā. Tiesa, tur vismaz bijām paēduši un pieskatīti. Kad mammu atbrīvoja, viņa sāka strādāt kolhozā par uzskaitvedi. Es pa to laiku biju iepazinies ar kādu mednieku ģimeni – bija arī gaļa iztikšanai. Es jau, svied kā gribi, tiku vienmēr uz kājām ātri. Mums pretī dzīvoja krievu ģimene, bet viņiem pie mājām bija kartupeļu lauks. Kad viņi novāca kartupeļus, mēs, vairāki puišeļi, sakaitinājām krievu puišus, kuri lasīja kartupeļus – metām viņiem ar akmeņiem, bet viņi mums pretī svieda ar kartupeļiem. Tā mēs tikām pie kartupeļiem,” smaidot atceras D.Kārkliņš.
Atgriežas bez mātes
1946.gada rudenī izsūtītie bērni drīkstēja atgriezties Latvijā, ja viņus pieņēma kādi radinieki, jo mammām bija vēl jāpaliek Sibīrijā. “Mēs ar Gunti atbraucām uz Latviju pie mammas māsīcas Skaidrītes Kaldupes vecākiem. Turpinājām mācības Alūksnes pagasta skolā. 1947.gada vasarā arī mamma atbrauca uz Latviju, strādāja kinoteātrī “Stars” par grāmatvedi, par krievu valodas skolotāju skolā. Bet tapa zināms, ka viņa bijusi izsūtīta – 1950.gadā mammu apcietināja trešo reizi un atkal izsūtīja uz Sibīriju. Šoreiz viņa mājās drīkstēja atgriezties tikai pēc Staļina nāves,” stāsta D.Kārkliņš. Viņš pēc atgriešanās Latvijā apguva kinomehāniķa profesiju, strādāja kinoteātros “Stars”, “Liesma”. Tā kā prata spēlēt akordeonu, kopā ar draugiem spēlēja ballēs. Pēc tam pārkvalificējās par elektriķi, strādāja Alūksnes slimnīcā, bet pensijas vecumu sagaidīja, strādājot Alūksnes meliorācijā.
Gribētu piedzīvot atzīšanu
“1941.gada 14.jūnijā izsūtīja latviešu inteliģenci, bet 1949.gada 25.martā – zemniekus, lauksaimniekus. Latvieši bija ļoti izglītoti – viņi arī svešumā ātri piešāvās dažādu darbu veikšanā. Protams, vienmēr sāpēs tas, kas ir noticis, bet visvairāk – komunistiskās iekārtas sistēma. Tie krieviņi jau nebija vainīgi – viņi paši liela daļa bija izsūtīti jau pēc Pirmā pasaules kara. Labi, ka netikām Tālajos Ziemeļos – tur bija vēl sūrāki apstākļi,” saka sirmais vīrs. Viņam savā mūžā gribētos vēl piedzīvot brīdi, kad Krievija starptautiski atzīst savu nodarījumu par latviešu izsūtīšanu. “Jaunā paaudze diezgan maz zina par izsūtīšanu uz Sibīriju. Skolās par maz to māca. Saka, ka nevajag dzīvot pagātnē, bet – šo pārestību nevar aizmirst…” D.Kārkliņam ir jau 81 gads, tomēr joprojām viņš ir žiperīgs un dzīvespriecīgs. “Lai būtu kustības, joprojām ar fuksīti pazāģēju malku. Man ir daudz draugu. Arī tagad reizēm vēl uzspēlēju akordeonu. Iesaistos arī Alūksnes politiski represēto kluba “Sarma” un Daugavas Vanagu Alūksnes nodaļas aktivitātēs,” viņš saka.
