Ik pa pāris dienām daba mums dāvā skaistu dāvanu – ziemu. Tādu ar balti piesnigušiem koku zariem, pļavās balti klātām sniega segām un aukstumiņu vien tik daudz, ka to tik tikko var sajust. Skaists laiks, tikai žēl, ka periodisks. Te sniegs šodien ir, rīt jau tā nav. Tomēr mani nepamet cerība par baltiem Ziemassvētkiem…
Nezinu, vai tas saistīts ar ziemas sākšanos vai citām problēmām, bet ik pa dienai pārsteidz vēl kāda parādība – elektrības pazušana. Šīs ikdienišķās lietas neesamība sagādā nopietnas problēmas. Manā mājā rosīgā ikdienas dzīve apstājas, ir sajūta, ka dzīves skrējienam nospiesta pauzes poga. Nav nekā, ir tikai tumsa un klusums. Tad pa vienai vien istabās tiek iedegtas sveces. Sirdi pārņem tāda mīļa un sirsnīga sajūta, ko diemžēl notveram tikai ekstrēmās situācijās. Nu kāpēc gan katru dienu nevarētu pilnu māju iedegt spožām sveču liesmiņām?
Tomēr šo dzīves steigas pauzes brīdi ir iespējams piepildīt – es to piepildu ar pārdomām. Domāju par ikdienišķo, arī neierasto, pasapņoju un pafantazēju. Straujajā dzīves ritmā neatrodas laiks šādai nodarbei, vienmēr pietrūkst laika un atrodas kas daudz svarīgāks darāms. Jāatzīst, ka šis pārdomu laiks ir ļoti vērtīgs. Tas liek uz dzīvi paskatīties citādāk un reizēm pat mainīt savu rīcību. Volts Disnejs teicis – ja tu spēj to izsapņot, tad tu spēsi to izdarīt!
