Lupīna. Vienkārša, bet cēla kā karaliene. Uzjundī sirdī laimes atspulgs.
Lupīna
Vienkārša, bet cēla kā karaliene.
Uzjundī sirdī laimes atspulgs.
Piesaistīt prot un ēnas stiept,
Kad rudens lien sirdī – ne saukts,
ne lūgts.
Kliņģerītes
Klusas un pieticīgas,
Laipnas un reizē jautras,
Ģimeniskas, bet nav uzbāzīgas.
Der sievai un meitenei jaunai,
Der atraitnei – māmuļai sirmai.
* * *
Es peldēju saulainā mākonī,
Lai tiktos ar tevi ziedonī.
Tu sapinies negaisa vārdos
Un pazudi pērkona dārdos.
Es steidzos pie tevis lietū,
Uz pirkstgaliem pļavā līdu,
Kur saplūda tavi sapņi,
Ko uzcēla miega vaļņi?
Es noplūcu mežmalā naktssveci
Un uzpūtu uguni lēni,
Tad noliku pagalvī tavā,
Lai paliek rītausmas skatā.
Es vienmēr peldēšu mākonī,
Kamēr vien būsim ziedonī,
Kad takās jau sniegpārslas kritīs,
Vienalga – es palikšu mākonī
* * *
Dod, Dievs, man mīlestības,
piedošanas,
Atdzimšanas ceļu, kur lai es vēl
eju?
Viss ir iziets jau pirms manis
Arī izies vēl pēc manis.
Un tomēr, Kungs, jel svētī mani,
Pirms es atkal eju piedošanas
ceļu.
Dzimšanas dienā
Lai pieder tev šī diena
Un putnu dziesmas dzidrās,
Un sirds lai zied kā ķiršu dārzs,
Bet trauslu laimi bur.
Lai tavas acis netic
Tam sniegam, kurš jau snieg,
Bet paceļas virs jumtiem,
Kur vasara vēl brien.
Lai pieder tev šī diena
Un putnu dziesmas dzidrās!
Lai sirds kā lāpa liesmo
Un jāņuguni kur!
Annai
Kad jūlijs ir pilnbriedā savā
Un dārzeņus grozos vāc,
Nāk Anna no aizmūžu laikiem
Un sveicienus visiem māj.
Anna – praviete senā.
Anna nes saimnieces godu,
Ar Annu aizsākas burtiņš, ko
Pirmo ābecē lasām.
Anna ar jūlija sauli
Druvām briedumu sviež,
Anna no mūžseniem laikiem
Mājās svētību vieš.
