Cik maza liesmiņa svecītei, cik daudz prieka tā pauž, bet citreiz – bēdās tā raud.
***
Cik maza liesmiņa svecītei,
Cik daudz prieka tā pauž,
Bet citreiz – bēdās tā raud.
No sveces liesmas
Var spēku sev smelt.
Tomēr dažreiz tā liesma
Lielu nelaimi nes.
Pamēģini uzzīmēt to!
Liesmā krāsu ir daudz:
Tur zilā, dzeltenā, sarkanā,
Un oranžā krāsa klāt.
Bet kā uz lapas tās sakārtot?
Uz lapas tik dzīva un mirdzoša
Liesma nebūs nekad!
Ja nu vienīgi lapu
Pie sveces liesmiņas pielikt…
Sargies no nelaimes!
***
Jel iedodiet skaistus vārdus
manām lūpām,
Jel iemāciet skaistus darbus
manām rokām.
Es vēlos radīt skaistumu šai dzīvē,
Kas saulainu prieku rod cilvēku
sirdīs.
Cik apkārt daudz ir skumju acu
un siržu!
Kaut manos spēkos būtu radīt tādu
daiļumu,
Kas tajās mazu prieka dzirksti
dedz.
***
Lietus lāses rit
Pa mana loga rūti.
No lāstekas tās pil.
Ziema raud.
Kādas viņai bēdas?
Kādēļ tā nevar
Priecīgi sniegpārslas bārstīt,
Lai viss ietītos
Maigā mirdzošā segā?
Nāks tā diena,
kad ziemas bēdas rimsies.
Pie viņas ciemos atnāks sals
Un baltais sniega mākonis.
Pasauli visapkārt pārklās
Mirgojošas māsiņas,
Daždažādās sniegpārsliņas.
Tās savas kleitas neatkārtojamās
Izklās uz zemes un kokiem.
Tad viss būs balts
Un svētdienīgi svinīgs.
***
Dzīvot – tas ir visgrūtākais darbs,
Kas cilvēkam jāpadara.
Tam vajag spēka daudz
Un mūžīga darba spara.
Mazs bērniņš skraida,
Nepiekusdams, bez gala,
Tam dzīve tikai sākas,
Un viņam pietiek tā spara.
Jo lielāks izaug,
Jo spēki līdzi aug,
Bet stiprāks jau netop bez gala.
Ar laiku nogurums māc
No mūžīgā dzīves darba.
Lūk! Jau vecums, un cilvēks,
Darba nogurdināts, staigā,
Viņš paveicis savā mūžā
Daudz dažādu darbu.
Bet galveno darbu
Tas izcili veicis:
Viņš nodzīvojis savu mūžu
No sākuma līdz galam.
