Es nejūtu tevi. Tu esi pārāk tālu no manas elpas.
Es nejūtu tevi. Tu esi pārāk tālu no manas elpas. Es aizmetu skumjas, bet to vietā palika tumsa. Tu skaties manī, bet redzi tikai manu ēnu. Viss sagrūst, un manā sirdī paliek tikai ērkšķi. Tu klusē. Acīs tev sakāpj smiekli, bet tava karstā elpa apdedzina manas acis.
Es raudu, un manas asaras ir sārtas kā asinslāses. Patiesībā jau tās arī ir asins lāses. Bet tu tikai klusē. Ir tikai tumsa un sāpes. Nedzen man naglu sirdī, labāk uz mirkli apstājies, paklusē. Ārā tik klusu pirmīt sniga. Balta dvēsele klejo tev apkārt, ietinot tevi sarkanos autos. Tu smeldzi, smeldzi un karstajās mokās kauc -tev sāp. Tu pusnaktīs lūkojies debesīs, kad tevi apspīd pilnmēness bāls. Un tu nezini, nezini, cik ļoti tevi mīlu. Tevi pārņem saltas trīsas, tavi pirksti lēnām sastingst. Tava elpa lēnām atdziest, un acis noraugās no malas – saltas un bālas.
Melns krauklis pārlaižas pāri tavam saulrietam. Bailēs un sāpēs ar stingajiem pirkstiem tu satver vēl pēdējo reizi manu roku…
… Sārtas asaras pārslīd pār manu vaigu. Un es nespēkā saliecos tava nedzīvā tēla priekšā.
Debesīs atskan klusi, ugunīgi smiekli…
