* * *
Tik trausli elpo pavasara nakts.
Vēl nemiers rāmi dus.
Slīd jauniņš mēness sirpis savās gaitās,
Viz zvaigžņu podziņas pie debess zilā svārka.
Skumst kaili koki, zaļuma nekāda,
Un lakstīgalas saldā balss
Vēl jauno mīlētāju sirdis nesatrauc.
Bet itin drīzi pārvērtīsies viss.
Tā notiek. Apklust sniegpulksteņu zvani,
No brūnām micēm izbēg pumpuri,
No ciešām skavām – zaļi asniņi,
Un sīciņš krokuss, ziedēt apņēmībā,
Ceļ tvirtu zobentiņu.
Kvēl koši prīmulas un narcises,
Un muskares – zilbalti karodziņi.
Maigs dvašo hiacinšu aromāts,
Kā sapnis liegs, kā pasaciņa.
Drīz baltā ievājā
Vērs lakstīgala mūsu zemes ilgas
Tik bezgalgarās treļļu krellēs.
Bet saule – visa dzīvība un siltums,
Tērpj laukus, pļavas, mežus daudzkrāsaini zaļus.
Mirdz pavasaris pilnā plaukumā.
Tu sūti smaidu debess augstumiem
Un pasvied prieku siltā vējā,
Tad, apliecinot zemei uzticību,
Tu stādi, sēj un ceri.
