Rīts
Rīts murrā kā kaķis,
atmodies no sapņa,
kas atnāca bez ceļa
pa mēness tiltu
un ieveda šodienā,
kur saule spēlē rudens simfoniju
un asteres kā zilas acis
stāsta par dzīves turpinājumu.
Kā mūžība
Kā mūžība debesis raugās lejā
Un skatās gaistošās vasaras sejā,
Kur dārzā āboli minūtes skaita
Un rozes tvīkstošus skatienus raida.
Kā mūžība debesis raugās lejā,
Kad diena vakara krēslā brien,
Un skatās, kā sienāži kūlīšus sien,
Bet baidās kā drudzī noziedēt sejā.
